11 manas dzīves ašākie mēneši

Ar šo mēnesi varu pārliecināti teikt – manai mierīgajai dzīvei ir pienācis gals! Lai cik arī steidzīga un aizņemta bijusi mana ikdiena līdz šim, nu tā ir kļuvusi divtik piepildīta. Turklāt – dubultojies ir ne vien nogurums, bet arī prieks!

Varbūt varat jau noprast, ka Ieviņa sākusi patstāvīgi staigāt. Ja agrāk viņu noturēt bija grūti, tad tagad - nedod Dievs, kāds, kaut vai mamma, paņems rokās! Tas pats attiecas uz aizliegumiem – kolīdz sāka staigāt, vajag visu! Tiklīdz neļauj vai nedod, paliek stīva kā stabiņš, uzacis sarkanas un “lamājas”. Visbiežāk tad dzirdams “nē”!

Arī bučas nedod – tiklīdz kāds lūdz buču, skrien prom un purina galvu. Es gan kādu nozogu, bet tad galva tiek sparīgi purināta vēl ilgu laiku. :) Bet vispār tās reizes, kad viņa cieši piekļaujas vai pati nobučo, pie viena iekožot, ir daudz īpašākas, tieši tādēļ, ka tik retas. :)

Runājot par uzturu, jāpiebilst, ka mums vēl arvien aktuālas ir “piena upes”. Ievuks pieniņu ēd tikpat daudz kā pirms daudziem mēnešiem, kad vēl bija maziņa! Ar prātu krūti vēlos pamazām ņemt nost, jo meitenei jau tuvojas gada jubileja, taču sirds sāp vien iedomājoties, ka tie vienīgie un retie brīži, kad viņa guļ manās rokās, nebļaujot un nekaujoties, tiks atņemti. Pārāk dārgi tie ir. Turklāt mans pirmais mēģinājums sākt atradināšanos “izgāzās” – mazā pa dienām bija niķīga, rāva nost drēbes un alkaini ēda, kolīdz tika pie krūts. Un, lai gan naktīs tās pāris barošanas vēl atstāju, jūtot jaunos ierobežojumus pa dienām, meita atsāka celties naktī ik pēc stundas, divām un bakstīt mani – mammu, dod pienu! Tur, iespējams, vainīgs arī 8. zobiņš, kurš pagaidām ir ceļā.
Vispārīgi, Ieva ēd visu. Šomēnes ēdienkartei pievienojās olas un zivis. Zīmīgi, ka tas bija lasis, jo mēs ar tētuku Ievu mēdzam mīļi saukt par “lasīti”. Protams, trekns, sāļš, piparots, ass un stipri cepts viņai netiek dots, taču, kamēr tētis komandējumā, gatavoju veselīgi, un ēdam no viena katla.

Vajadzība pēc miedziņa ir mainījusies – jau trīs dienas Ieva ir gulējusi tikai vienu reizi. Arī ratiņ-pastaigas vairs nav “kūrorts” ar kafiju un riekstiņiem mierā un klusumā, jo meitiņa vairs neaizmieg tik ātri un viegli kā iepriekš, kā rezultātā mēdzu ar ratiem braukāt pat stundu, līdz jaunās dāmas nogurums ņem virsroku.

Mazā saulīte ir pasākusi man nest visu, ko atrod, pat kurpes un ūdens pudeli. Viss tiek atnests un iemests man klēpī. Un tad ar plašām acīm raugās manī, gaidot, ka priecāšos. Turklāt viņa ir atklājusi, ka mamma ir “Supermens” – prot likt bumbiņai mirgot, grāmatiņai riet, no tukšas biezenīša paciņas izspiest pēdējos pārpalikumus, radot ilūziju, ka tur ir vēl un vēl.

Mums ir parādījusies jauna rotaļa – ar galvu “skrūvējos” viņas puncītī, kamēr viņa smejas līdz spēku izsīkumam. Taču tiklīdz paceļu galvu, viņa raugās uz mani no augšas ar savu siekalaino smaidu, satver manu galvu rokās un noliek pie sava vēdera – mammu, turpini! :)
Vēl viena mīļa nodarbe ir grāmatiņu “lasīšana” – viņa iesēžas man klēpī (pilnīgi neticami) un kopā ar mani šķirsta lapas, tausta dažādas tekstūras, skatās attēlus, klausās manis stāstītajā. Tajā brīdī viņa ir tik nopietna, un, lai gan lūpiņas rotā smaids, acis seko līdzi katram sīkumam.

Mana roka netiek atlaista ne mirkli. Ja dodos laukā, lai nonestu vai uznestu ratus, Ievai sākas histērija ar asaru plūdiem. Es pat nedrīkstu pamest istabu, viņu nebrīdinājusi. Dušā mēdzam iet kopā, pa nakti kopā sēžam uz poda. Tiešām.

Princese šomēnes skaidri norādīja, ka pienācis laiks atvadīties no mazās vanniņas. Tad nu nolēmu ielaist lielajā vannā, un – tas strādā! Meitiņa laimīgi plunčājas, pat negrib kāpt laukā!

Interesantākais mēneša atklājums ir “karsts” un “auksts – liek atkal un atkal plaukstiņu pie cepeškrāsns, citreiz atkal atrodu pie atvērtas saldētavas, bakstot ledu. Pati iemācījusies teikt “ku-kū” slēpjoties, atdarina dzīvnieku skaņas, dzied līdzi melodijām. Dzirdot manu “čim- čirim- či-čiriririm” maršu, spiedz no visas sirds un bēg uz otru istabu, jo zina, ka ķeršu viņu un bučošu. Tā mums tāda spēle. :)

Man patīk šis straujais dzīves ritms – patīk celties ar viņas smaidu, klausīties smieklos visas dienas garumā, patīk risināt mazās histērijas un strīdus, notraukt asaru no vaiga. Man liekas burvīgi viņas mazie solīši, kad viņa veikalā bēg no manis, un es ar ratiem un desmit somām cenšos viņu panākt. Man patīk tas, ka man nākas būt radošai, lai atkal un atkal no jauna izdomātu kaut ko, kas viņu ilgstoši nodarbinātu, patīk, ka viņa desmitiem reižu dienā nes man savu rotaļu kaķīti, lai atkal dzirdētu “kaķītis” un “kaķītis saka ņau”.

Es mīlu viņas smieklus, kašķus, spēles, viltības un vēlmes. Mīlu viņas patstāvību un aizrautību, viņas neatkarību un viedokli. Viņa vēl ir tik maziņa, bet – jau tik ļoti viņa… :)

Un viņas dēļ es tik ļoti esmu es… :)

P. S. Visi fotoattēli no personiskā arhīva.