100% atdeve 10 mēnešu garumā

Mūsu pirmie nullīšu svētki - nekur bez sava kukainīša jau 10 mēnešus! Liekas, esam tik “salīmētas”, ka vairs nepratīšu dzīvot, kad viņas nebūs manā tuvumā. Visu, itin visu darām kopā. Laikam lieki piebilst, ka dienas garumā tiek iztērēti visi 100% no manām enerģijas rezervēm, taču – katrs procents ir tā vērts! Ja man būtu, es atdotu visus 1000%!

Jau grasījos rakstīt, ka meitiņa vairākkārtīgi spērusi divus solīšus, taču pirms stundas, neilgi pirms došanās otrajā miedziņā, izdevās veseli četri! Jā, finālā bija arī kritiens, taču – kur tad bez tiem? Pieturoties pie mēbelēm un sienas, drasē pa māju uz nebēdu. Iemācījusies pastiepties un aizsniegt galda un skapīšu virsmas – tas mums ir jaunums, abi vēl mācāmies atbrīvot virsmu malas. Pirmā reize bija šokējoša - kamēr mazgāju traukus, Ieva no izlietnes “noķeksēja” nazi un ieinteresēti sāka aplūkot. Lieki piebilst, ka, to ieraugot, sirds krūtīs sarāvās! Tagad esam uzmanīgi.

Ieviņai ļoti patīk spēle “kutināšana un viļāšana”, vislabāk – lielajā gultā. Viņa “pieprasa” kārtīgu izkutināšanu, gāžas spilvenos, ripo pa gultu, slēpjas zem segas. Viņa mums vispār tāda “ekstrēma” – ne no kā nebaidās! Jo trakāka rotaļa, jo labāk! Pēdējā laikā daudz laika pavadu uz grīdas – noguļos, un viņa var ar mani darīt visu, ko vēlas. Un ideju viņai ir daudz! :)

Miedziņš ir kļuvis pavisam ciešs, arī pastaigu laikā. Es atkal varu doties tālu ārpus pilsētas, nebaidoties, ka mazulīte pamodīsies un nepacietīgi raudās. Jo ilgu sēdēšanu ratos viņa necieš ne acu galā. Naktīs viņa vēl arvien guļ kopā ar vecākiem. Nedaudz apnicīga kļūst midzināšana – gribētos, lai viņa mācās iemigt pati, taču pagaidām tas nedarbojas.

Pagājušā mēneša “piena krīze” bija tikai mazs untums – meita turpina ēst manu pieniņu kā agrāk, slimojot (par slimību rakstīju blogu) pārtika tikai no tā. Ir naktis, kad viņa ēd krūti pat 4 reizes, lai gan pirms miedziņa dodu putru. Runājot par ēdienkarti, šomēnes produktu uzskaitījuma nebūs, jo nu jau Ievuks ir tik liels, ka saraksts sanāktu garum garais. Galvenie produkti, kas pievienoti, ir kolrābis, pastinaks un kāposts, taču nogaršota arī bulka, kuru konditorejā bez maksas iedeva kāda brīnišķīga pārdevēja, biezpiena sieriņa viducis, gabaliņš zefīra un pat čebureks, kad devāmies nelielā ekskursijā pa Jelgavu.

Šomēnes meitiņa pirmo reizi nakšņoja ārpus mājas, turklāt – divās dažādās vietās un kompānijās. Pēc aptuveni stundas ilgas apskates, viņa ar jauno vietu aprada un dzīvoja tikpat brīvi kā mājās. Arī svešinieki problēmas nesagādā, ja vien iztur ilgo sejas “skenēšanu”, kurai seko sirsnīgs smaids, kas nozīmē – tu esi pieņemts! :)

Pamazām sākam atteikties no grabuļiem. Šo to interesantu uzmeistaro tētis, šo to mamma. Mums ir šūpuļzirdziņš, piramīda, dažāda izmēra, formas un krāsu bumbas, muzikālais podiņš un Lego kluči, kuri pagaidām neliekas pārlieku interesanti. Protams, vislabākās rotaļlietas ir brīvā dabā – ziediņi, zaļie āboli un zāle. :)

Vēl viens mēneša prieks ir jaunais “prieka sauciens” – Ieviņa pielec kājās, iepleš actiņas, saliek lūpiņas tūtītē un ūjina: “ū, ū!” vai pilnā balsī sauc:” Ai, ai!”. Skaņas pavada priecīga un aizrautīga rociņu vicināšana, tāpēc saucu viņu par savu mazo putniņu. :)

Tik dzīvespriecīgs un mūžīgi apmierināts bērns! Smaids ir viņas vispatiesākais simbols, smiekli – mūsu ikdienas skaņa.

Tālab es klusuma nealkstu... :)