"Neviens neprasīja, vai vēlos to dzirdēt..." PERSONĪGA pieredze par īpašo bērniņu

Priecājamies par katru stāstu, par katru īpašā bērniņa stāstu,kas ļauj vecākiem izlikt emocijas,kas sakrājušās, kas ļauj runāt par lietām, ar kurām neuzdrošinātos pat ar sev tuvākajiem. Ja nu nesapratīs. Esam saņēmuši stāstu, kurš vedina domāt par labām un labākām beigām!

Gaidām arī Tavus jautājumus/ stāstus par bērniem ar īpašām vajadzībām uz kristine@maminuklubs.lv!

Nezinu ar ko lai sāk, nav tik vienkārši visas savas piedzīvotās emocijas izvilkt ārā … Mans stāsts vairāk vai mazāk ir labām beigām un lēnām, bet tomēr tiekšanos uz priekšu, uz attīstību. Nu tad tā…

2013. gada 14. septembra naktī, pulksten divos naktī un četrās minūtēs pasaulē ieradās mazais eņģelītis. Svars bija nepilni divi kilogrami un astoņi simti grami un 52 cm garums. Grūtniecība noritēja veiksmīgi un puisēns piedzima ārstu noteiktajā laikā. Protams, lielāko grūtniecība slaiku mazulis dzīvojās ar dupsi uz leju un pēdējos divos mēnešos bija mazāk augļūdeņu, bet ginekoloģe mierināja un teica ka mazajam vēderā viss ir kārtībā un pēdējā nedēļā mazais apgriezās pats.

Kāpēc mans bērniņš ir īpašs? Ja godīgi pati nezinu. Lasot stāstu sapratīsiet kāpēc!

Šajā dienā manā dzīvē iestājās jauns posms, kļuvu par māmiņu un tagad man jārūpējas par mazu neaizsargātu dvēselīti, bet es nebiju domājusi ka būs tik grūti. Piedzimstot mazais kādu brīdi neelpoja, ārsti gribēju mazo vest uz Rīgu, bet tomēr viņiem izdevās likt mazajam elpot. Pēc trešās dienas, kad mammas un mazos laiž mājiņās, tiek veiktas analīzes un pārbaudīta dzirde un atkal pārbaudījums manai emocionālajai noturībai  - ārste pateica, ka mazais nedzird un manīs iestājās milzīga panika. Kā nedzird? Kāpēc? Ārste tik noteica, ka pēc divām nedēļām atbrauciet un pārbaudīsim atkal un panikai nav iemesla. Un tiešām dienu pirms braukšanas uz pārbaudi konstatējām ka mazais mūs dzird, reaģē uz skaņām. Bijām neaprakstāmi laimīgi, ka mazajam viss ir kārtībā.

Nākamais pārbaudījums sākās, kad devāmies uz kārtējo svēršanos trešajā mēnesī, jo kā jau pirmais bērniņš cītīgi lasīju literatūru par bērniņu attīstību un konstatēju, ka mazais man necenšas velties, ar ko daktere mani mierināja, ka katrs bērns attīstās pa savam un tā līdz beidzot izdīcu, lai nosuta mazo uz masāžu. Izgājām masāžas kursu, bet rezultātu nebija, devāmies pie Osteopāta, bet pēc vairāku reižu kursa arī rezultātu nebija. Mazajam bija jau desmit mēneši, kad nolēmām mainīt dakteri un tā mūs uzreiz nosūtīja uz Gaiļezera Rehabilitācijas nodaļu, kurā viņam konstatētāja Psihomotorās attīstības aizturi un Ambliopiju vienai actiņai. Nepilna gada vecumā mazais rūķis tika pie pirmajām brillītēm pie kurām bija grūti pierast. Ar to arī mūsu dzīve mainījās – sākās vingrošanas divas reizes nedēļā, masāžas pa starpai un pērļu vanna. Ar to mums arī negāja viegli, jo dzīvojot mazpilsētā ir maz speciālistu un ir milzīgas rindas, kā arī katrs grib ieteikt ko darīt un piestāsta pilnu galvu gan ar pozitīviem, gan negatīviem stāstiem.

Un neviens nejautā, vai vēlos es to visu dzirdēt. Un tā strādājot gan ar specialistiem, gan pašiem mājās mazais ķipars velties sāka vienpadsmit mēnešos, sēdēt īsi pēc savas pirmās dzimšanas dienas, rāpot sāka tikai viena gada un četros mēnešos un beidzot staigāt sāka tikai 2015. gada 26. novembrī (divu gadu,. Divu mēnešu un divu nedēļu vecumā). Staigāšanas prasmju apgūšanā mums ļoti palīdzēja fizioterapeite, izjādes ar zirgu un zemūdens masāžas. Tagad esam ļoti laimīgi, ka mazais var skraidīt pa pagalmu, pa peļķēm pēc lietus. Un viņš pats arī ir tik ļoti laimīgs – viņam nevajag nedz smilškasti, nedz bumbu spēlēt, bet viņš tikai prasa ‘’Ejam ārā pastaigātie’’!

Par cik mazais gada vecumā vēl nestaigāja un es nevarēju strādāt, jo kādam jārūpējas par bērnu, tad Gaiļezerā mūsu ārstējošā ārste ieteica nokārtot invalīdītāti, lai būtu naudiņa par ko vadāt bērnu uz procedūrām. Bērnam to piešķīra uz diviem gadiem. No rehabilitācijas bērnu nosūtīja uz magnētisko rezonansi, kur izvirzīja dažādas saslimšanas un paldies Dievam, sarakstā minētās slimības tika noraidītas un tā vēljoprojām ārsti nevar pateikt kas manam bērnam kaiš, kāpēc tik lēni norit attīstība.

Gadā divas reizes apmeklējam ģenētiki, kurš nosuta uz kārtējām analīzēm, kā arī apmeklējam acu ārstu, kurš seko līdzi redzes attīstībai un ik pa laikam uz divām nedēļām dzīvojamies pa Gaiļezera 14. nodaļu.

No šā gada marta mēneša mazais ir uzsācis Bērnudārza gaitas. Bērnudārzs nav parastais, bet gan speciālais īpašajiem bērniņiem, viņam tiek nodrošinātas masāžas, vingrošanas, ergoterapija, montesori nodarbības – viss ko viņam vajag un mamma var atgriezties darba gaitās. Tā es biju cerējusi, bet nekā. Adaptācijas periods viņam ir ļoti smags – ļoti bieži ir saaukstēšanās un ir bijis ka dārziņā mēneša laikā ir bijis tikai četras dienas. Jūlijā sākām imūnterapijas kursu, cerams līdz septembrim imunitāte būs nostiprinājusies un ar prieku mazais varēs apmeklēt dārziņu.