Mūsu pirmdzimtā meitiņa Jadviga piedzima pavisam nesen – 29. janvārī, tāpēc stāstīšu par savu nelielo, bet visnotaļ gana bagāto pieredzi krūts barošanā.

Jau grūtniecības laikā apzinājos, ka vēlos savam bērniņam dot to vislabāko un nozīmīgāko – savu pienu, lai bērniņš būtu vesels un stiprs. Lasīju gan grāmatas par šo tēmu, gan apmeklēju kursus īpaši par krūts barošanu. Kad pienāca lielā satikšanās diena, likās, ka teorētiski biju gatava uz visu.

Neizsakāmi skaists notikums sievietes dzīvē, teju pirms mirkļa piedzimstot arī par māmiņu, ir pirmā saskare ar SAVU mazuli un viņa pirmā maltīte pie mammas krūts. Līdz asarām skaists mirklis...

Bet drīzi vien nācās atskārst, ka mazulītei nemaz tik viegli neiet ar ēšanu. DzN māsiņas nāca palīgā mums ierādīt, kā apgūt tik nozīmīgās zīšanas prasmes, jo bērniņa mēlīte dancot dancoja ap krūts galu, bet tā nopietni ar piebriedušo mammas krūts galu galā netika. Arī vīrs bija lielisks palīgs pirmajās dienās – abi ar lielu pacietību mēģinājām palīdzēt mazulītei apgūt nepieciešamās prasmes. Neaprakstīt tās emocijas un mūsu smaidīgās sejas, kad dzirdējām, ka meitiņai viss izdevās un viņa mierpilni rija dārgās piena lāses. Arī dotais knupītis pēc ārstu ieteikuma palīdzēja ierādīt nemierpilnajai mēlītei pirmās iemaņas.

Kad devāmies mājās no DzN, krūtīs bagātīgi brieda īstais piens, tāpēc tās drīzāk atgādināja sāpošas bumbas. Arī barojot meitiņu, nepieradušie krūts gali smeldza. Bet tas viss ir pārvarams, jo domas kavējās vairāk pie meitiņas un viņas ēstgribas apmierināšanas nekā manām izjūtā. Beidzot barot, krūšu galus ieziedu ar Bepanthen. Pēc ieteikuma liku kāposta lapu kompreses. Mmm, tā tiešām ir vērtība, kas sniedza vēsumu un patīkamu veldzi.

5. dienā jau parādījās sasprēgājumi un asins strūkliņas, kas pakšķēja no krūts galiem. Vīrs glāba situāciju un sagādāja gan Avent elektrisko krūts pumpi, gan krūts gala aizsardziņus – uzgaļus. Ar pumpja palīdzību lieliski izdevās iegūt mazulītei pienu bez asins piejaukuma, tāpēc pāris ēdienreizes, saudzējot krūtsgalus, tās noslaucām. Un kad vātītes bija jau padzijušas, turpināju barot mazo jau ar aizsardziņu palīdzību. Domāju, ka arī tie lieliski palīdzēja meitiņas mēlītei aprast ar ēšanas kārtību.

Tagad (10.dienā) jau varu vien smaidīt un priecāties, kā mazā cītīgi izēd krūtis, pieēd pilnu punci, un krūtis vairs „nekliedz” pēc kāposta. Tās ir mīkstas (ikreiz ēdienreizēs tās cītīgi izmasēju) un pienpilnas.

Tāds nu ir mans līdzšinējais mācību ceļojums.

Vislielāko paldies saku savam lieliskajam palīgam – savam vīram! Esmu ļoti lepna par viņu un priecājos par viņa piedzimšanu kā gādīgam un mīļam Jadvigas tētim.

Uzzini vairāk par krūts zīdīšanas stāstu konkursu ŠEIT! un laimē dāvanu no Philips Avent!