Drukāt
Kad gaidīju dēliņu, no dzemdībām nebaidījos ne mirkli, bet raizes sagādāja kas cits - domas par barošanu. Nebija bail no tā, ka nebūs piena, tieši otrādi, es biju pārliecināta, ka būs! Taču raizējos, vai spēšu pareizi visu izdarīt, vai man izdosies tikt pāri visādām grūtībām, par ko biju dzirdējusi?
Tā nu pienāca ilgi gaidītais mirklis, kad mazulis pirmo reizi ieraudzīja savu mammu, tēti un tā saucamo „Piena bāru” :), pie kura viņš varēs dzīvoties vairākas reizes diennaktī. Ar pirmo barošanas reizi viss izdevās lieliski, dēls ēda kā liels vīrs. Tagad dēlam ir pusotrs mēnesi, un viņš ēd tikai mammas pienu!
Daudzām māmiņām ir bažas, ka piena par maz, savukārt man pirmajās nedēļās bija bažas, ka tā ir „nedaudz” par daudz :)
Pirmkārt, mazais nevarēja satvert krūts galu, jo tā vienkārši nebija (pilns ar pienu). Mēs abi vienā ēdienreizē cīnījāmies 3h, lai bērns paēd vismaz 15 minūtes! Tas bija grūti...ar asarām acīs sev atkārtoju „Pacietību, pacietību”.
Otrkārt, piens tik strauji tecēja, ka Edgars visu laiku aizrijās. Pirmajās reizēs biju tā pārbijusies, ka mazo sāku kratīt...labi, ka vīrs bija blakus un zināja, kas darāms. Tagad esmu gudrāka, ja mazajam sanāk aizrīties ar pienu, vienkārši apveļu viņu uz otriem sāniem.
Treškārt – saplaisājuši un zili krūts gali. Pirms katras ēdienreizes sakodu zobus un noliku blakus salvetīti, ar ko asariņu noslaucīt, bet reizē nodomāju – „Ar katru dienu kļūst labāk – pacieties vēl nedaudz un viss sadzīs”!
Taču vienu dienu pacietībai pienāca gals.....katru dienu šīs trīs pozīcijas neuzlabojās, asaras lija aumaļām, jo spēki bija izsīkuši.
Sākumā gribēju iegādāties barošanas uzgalīšus, taču tuvākajās aptiekās tādu nebija. Izmisumā iegādājos pumpīti, ar ko atslaukt pieniņu un tad barot mazo no pudelītes (tiesa gan, šādā veidā baroju tikai vienu reizi).
Tad izdomāju, lai krūts gali ātrāk sadzīst, vienu dienu barošu tikai ar vienu krūti, otru visu laiku zieķēšu ar krēmu (smērēju visu ko – Bepanten, Curiozinu, man ieteica smērēt arī Stomatogēlu ). Un tad viss sākās..... Droši vien no iekaisušā krūtsgala un nepietiekami atslauktā piena tajā dienā izveidojās piena sastrēgumi un temperatūra 38. Mazais raud, jo mammai stress, spēka nav, piens arī vairs nenāk kā vajag. Ko darīt?
Lasu informāciju, jautāju pieredzējušiem cilvēkiem – daži saka – obligāti atslaukt visu, kas ir, citi saka – atslaukt nedrīkst nekādā gadījumā. Vēl lielāks izmisums. Tajā brīdī lielākais atbalsts bija mans Vīrs! Pateicoties viņam es nomierinājos un apbruņojos ar vēl lielāku pacietību. Liku kāpostlapas, biežāk liku mazo pie slimās krūts, lai tik zīž visu laukā, un centos domāt pozitīvi.
Pēc pāris dienām arī barošanas uzgalīši „atradās”, un visas problēmas likās atrisinātas. Mazajam tik viegla un ērta ēšana, man nekas nesāp un dzīve ir skaista, līdz vienu nakti temperatūra atkal 38.
No rīta braucu uz slimnīcu, kur man pastāsta, ka uzgaļus labāk nelietot, jo sastrēgumi var rasties arī no tiem. Pastāsta labākās ēdināšanas pozas un vēl daudz ko citu.
Atkal dodos mājās. Pārgurusi, bet ar vēl lielāku pacietības devu paziņoju vīram: „Es sapratu – es jau pirms dzemdībām baidījos, ka man nesanāks, un psiholoģiski esmu sevi tik ļoti iespaidojusi, ka man tiešām nesanāk. Tagad esmu pārliecināta, ka Mums viss sanāks!”
Pēc pāris dienām sastrēgumi pārgāja, vīrs paziņoja, ka kāpostu salātus vēl ilgi negribēs redzēt :). Arī krūšu gali izveidojās. Vienvārdu sakot – „Piena bārs” atsāka savu darbību.
Atzīšos – bija brīži, kad gribēju pāriet uz maisījumiem....bet kad paskatījos uz savu dēliņu – NĒ, Mammas piens pats labākais! :)ļoti noderēja Diānas Zandes lekcijas par barošanu „Topošo vecāku kursos”. Viņas iedotie materiāli visu laiku bija blakus, laikam tos tagad zinu no galvas :)
Vislielākais Paldies manam Vīram, kas ir kopā ar mani gan skaistajos mirkļos, gan pašos grūtākajos brīžos, kad mani iedrošina, uzmundrina un atbalsta!
Māmiņas – esat pacietīgas – Jums viss izdosies!!! Un ja nu tiešām vēlaties pažēlot sevi –paskatieties uz savu mazo, jauko bērniņu – viņš ir pelnījis pašu labāko – Māmiņas pienu!!!
Uzzini vairāk par krūts zīdīšanas stāstu konkursu ŠEIT! un laimē dāvanu no Philips Avent!
nenotiks tā, kā es vēlos, bet gan savas vēlmes uz kādu
laiku nāksies pakļaut mazā vēlmēm
Tu arī esi malace, ka nepadevies, lai bērniņam
nodrošinātu to pašu labāko - savu pienu!!!! Nu ko lai
vēl saka - super super mamma
kas visvairāk ir nepieciešama. No sākuma ar vīru
brīnījāmies, ka ar meitiņas piedzimšanu saņemtajos
sveicienos visos bija iekļauts tieši šis vēlējums -
būt pacietīgiem. Tagad pat ļoti saprotu, kas aiz tā
slēpjas.
Lai veicas arī turpmāk!