18.04 18:15-20:45
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 1
Runājot par to, vai mazuli ņemt gulēt kopā ar sevi lielajā gultā, sabiedrība vienmēr dalās divās daļās – vieni saka, ka tas rada mazulim drošības sajūtu, līdz ar to, ir atbalstāmi, savukārt otri kategoriski iebilst, sakot, ka jau no pirmajām dienām bērnam jāguļ savā gultiņā. Un punkts.
Ar pirmo bērnu es centos ievērot to otro nostāju. Mans dēls nekad negulēja lielajā gultā, vienmēr tikai savējā. Tomēr iestājās tāds periods, kad mazais puika modās un prasīja ēst ik pēc stundas, pusotras. Un man vienkārši nebija spēka, jo tiklīdz bērniņš paēdis un iemidzis, kamēr aiznesu izmest autiņbiksītes, padzerties, nomazgāt rokas, viss riņķa dancis sākas no jauna – jo bērns jau atkal ir augšā un prasa ēst. Es pārvērtos par staigājošu zombiju, kura nerva stīgas bija uzvilktas līdz maksimumam.
Un tad mans prāts aizdomājās līdz tam, ka es taču mazuli varu paņemt pie sevis lielajā gultā. Un kopš šī brīža es mainījos, jo naktīs varēju nedaudz ilgāk pagulēt. Protams, visam ir sava ēnas puse – gāja laiks, bērns auga lielāks un sāka protestēt pret gulēšanu savā gultiņā. Kas, manuprāt, ir gaužām loģiski. Jo kāpēc tad, ja visu laiku varēja gulēt pie tēta un mammas, tagad viņam būtu jāguļ atsevišķi? Taču nekas nav mūžīgs, un būtu lieki satraukties, ka tagad bērns vecāku gultā gribēs gulēt līdz pilngadībai, kā to biedē dažādi speciālisti. Ātri vien pēc tam, kad mazuli pārstāju zīdīt, viņš atgriezās uz visu nakti savā gultiņā. Bez problēmām.
Kā ir tagad ar otro bērnu? Gluži tas pats scenārijs. Meitiņa gan naktīs ceļas vienu, divas reizes, taču, ja esmu viņu midzinājusi līdz vieniem naktī, tad arī šīs divas vai viena reize varētu šķist nāvējošas. Iesākumā gan es centos. Naktī sēdēju uz bumbas un pabaroju, midzināju bērniņu (viņa vēl aizvien nav iemācījusies aizmigt pati, jo, atstājot vienu gultiņā, tiek rīkotas sacensības – kurš spēs pamodināt visus mājas iedzīvotājus? Un man tiešām žēl mūsu kaimiņu), bet nereti satrūkos, jo izrādījās, ka ar bērnu rokās uz bumbas (!!!) esmu aizmigusi. Tas man šķita biedējoši un pārāk riskanti. Tāpēc pārvācos uz lielo gultu, kurā, iekārtojusies starp spilveniem, sēdēju, baroju un midzināju bērniņu. Tomēr atkal. Reiz pamodos un secināju, ka ar bērnu uz rokām esmu nogulējusi divas stundas. Divas!!! Sapratu, ka nebūs aršana un turpmāk nakts ēdienreizes būs guļus stāvoklī mūsu kopējā gultā. Vismaz līdz minimumam tiks samazināts risks, ka no noguruma aizmiegot, es mazuli varētu izmest no rokām.
Un te atkal kāds man teiks – bet gulēšana kopā lielajā gultā jau nav nekas mazāk bīstams, jo kāds mazajam var uzgulties virsū. Teorētiski var, bet gulta ir tik plata, ka tajā pietiek vietas visiem.
Tāpēc mēs patlaban lielo gultu dalām uz trim. Tiesa, nakts pirmo daļu meitiņa noguļ savā gultiņā un pie mums pārceļas vien ap plkst. 5.00. Toties mamma ir izgulējusies un laimīgāka.
Kā ir jums?
Mūsu ģimenē tāds pats scenārijs- kad piedzima puika, biju kategoriski pret- gulēt visiem vienā gultā. Tā kā puika kopš dzimšanas bija dikti man pieķēries un savā gultiņā vispār negulēja( nelīdzēja ne šūpošana, ne dziedāšana.. tikai mamma un cicis) pārmocīta ātri vien padevos un patiešām nakts miegs uzlabojās mums visiem.
Tagad puikam 2.5, guļ pats savā istabā, bet tāpat nemanāmi agri no rīta ierāpjas pie mums gultā, retāk pusnakti tik noguļot. Bērnam vajag mūsu tuvumu un siltumu, kādēļ gan to liegt? Lai vēlāk izaugtu par sevis nepārliecinātu un nervozu cilvēku, tikai tādēļ, ka mammai bija stingra nostāja pārāk "neizlutināt" savu bērnu, dēļ apkartējo radīta spiediena?
Bet arī fakts, ka katrs bērniņš ir atšķirīgs, citam prasās tas tuvums, citam atkal mierīgāk pašam savā gultiņā aizmigt( zinu arī tādus mazos)..
Tagad mums drīz meitiņa gaidāma, nezinu, kā būs ar gulēšanām, bet ja būs tāda nepieciešamība, kapēc gan bērnu mocīt un liegt savu tuvumu arī nakts laikā. Neviens bērns, kurš normāli aug un attīstās, negulēs pie vecākiem līdz savai pilngadībai, tādos gadījumos, tur iekšā slēpjas kas nopietnāks.. gan bērnam, gan vecākiem..
Katra kārtīga māmiņa jau darīs tā, lai viņas mazulim būtu labāk😀
👍
Manējie abi divi neviens nav gulējuši pie manis gultā. Savā gultiņā un viss. Un ar to nav bijis nekādu problēmu. Pie manis gultā tikai pamaigoties pirms miega.
Nav pareizā risinājuma - katram savs, ne labāks, ne sliktāks par citu risinājumu.
Ja man blakus bija zīdainis, mans miegs bija tik caurs, ka jutos vēl vairāk neizgulējusies, nekā ceļoties vairākas reizes augšā naktī.
Nevaru tā nogulēt, vienkārši nevaru aizmigt. Ievai ir sava gulta. 😀
Mums ari sis scenarijs.
Raineram sava gulta, vecākiem sava...nu jau arī istaba!
Kamēr ēdīs krūti, tikmēr gulēs man blakus. Un arī ilgāk, ja vsjadzēs.
Izguļamies labi.
Redeļgultiņa jau sen izjaukta un nolikta, lai lieki neaizņem vietu.
Protams, ir mammas, kas kas nevar tā pagulēt. katram savs.
jā, es arī domāju, ka tā ir pat drošāk nekā riskēt no noguruma izmest bērnu no rokām naktī vai atplīst uz kaut kāda krēsla.
un visi paradumi ir maināmi, ja pienāk brīdis, kad tie kļūst ļoti apgrūtinoši. visa šī biedēšana "a ko tu darīsi pēc n mēnešiem" man nav saprotama. bērniņam augot, mainās viņa vajadzības, un daudzas lietas mainās pašas no sevis uz vieglākām. ja nē, vecāku spēkos ir ieviest izmaiņas.
Mans mazais arī guļ blakus, jo ērtāk paņemt naktī uz barošanu un pašai sirdsmiers, ka dzirdu katru elpas vilcienu
Man blakus negulēja tikai meita. Abi čaļi gulēja. Meita sāka gulēt no 2 gadiem😀 Bet nu nekāda vaina. Tieši tāda paša iemesla dēļ - es gribēju izgulēties. Un vēl ar vien gribu. 'Hārdijam ir jau 1.3 un viņš ar vien guļ man blakus,jo naktī vēl uzēd. Nekādi netraucē.
Mums ir naktis,kad lielu gultu dalam 4 😃 arī vecākais dēls mēdz pie mums gulēt. Mazais gan to dara retāk,bet ir bijušas naktis,kad guļ blakus. Nezinu,man patīk. Un nav man tik cieš miegs,lai nedzirdētu vai nejustu bērnu.