Visgaidītākā satikšanās!

Mans noteiktais dzemdību datums pēc USG bija 15.03., pēc mēnešreizēm- 18.03. Arī tā sauktajā „Baby shower party”, ko organizējām februārī, man šos datumus draudzenes visbiežāk prognozējaJ Pirmdienas (19.03.) un otrdienas (20.03.) sirdstoņu un Vecmātes vizītē man nesolīja, ka mazais drīz dzims. Šajās dienās bija nelieli gļotu korķi. Ceturtdien (22.03.) man bija jau 41.ned. un tāpēc es devos uz USG (vakarpusē ar sabiedrisko transportu no Ziepniekkalna uz Teiku un atpakaļ). Daktere man teica, ka, ja līdz pirmdienai (27.03.) nepiedzims, tad, lai atnāku vēlreiz pie viņas pirmdien (26.03.) un viņa apskatīsies, vai vēl varu staigāt, jo stimulēt dzimšanu viņa nevēlējās. Savukārt, mana ginekoloģe minēja, ka 41.ned. un 3 dienās iesaka veikt stimulāciju (tas būtu 25.03.vai 26.03. datums). Bet mana Vecmāte Baiba neieteica pirmdienu (26.03.) stimulācijai, jo pirmdienas trakas dienas Rīgas Dzemdību namā (turpmāk- RdzN)! Ieteica otrdienu (27.03.). Mēs paši ar draugu, bērniņa tēti, bijām nolēmuši, ja dzemdības nesāksies pašas, tad doties uz RdzN svētdien (25.03.).

Jau 2 iepriekšējās naktis pirms dzemdībām (21.03. un 22.03.) man bija tā sauktās „mācību kontrakcijas”, diezgan regulāras un traucējošas gulēt. „Nošpa” daudz nelīdzēja. Bet no rīta viss beidzās un es aktīvi dzīvojos. 22.03.vakarā pat 2 „Nošpas” nelīdzēja un sapratu, ka pagulēt nevaru un kontrakcijas atkārtojās aptuveni ik pēc 7 min. Bija viegla caureja, bet ūdeņi nebija nogājuši. Drauga mamma (kas ir ginekoloģe un Dzemdību speciāliste) ieteica braukt uz RdzN. Tad nu mēs ar ātro palīdzību devāmies ap 1 naktī uz RdzN. Abiem tā mums bija pirmā reize, kad braucām ātrajā palīdzības auto! Personāls bija laipns un izpalīdzīgsJ

Piereģistrējos Uzņemšanas nodaļā. Dzemdes atvērums bija tikai 1-2 cm, bet grūtnieces pa nakti uz mājām nelaiž, tāpēc mēs ar draugu paņēmām 5.stāva pirmsdzemdību palātā ģimenes Nr. Man teica, ka dzemdes kals veras aptuveni 1 cm stundā un, tad es parēķināju, ka jau no rīta puses varētu jau doties uz 7.stāva Dzemdību nodaļu. Pa nakti cītīgi elpoju un no rīta aizsūtīju savai Vecmātei Baibai sms, ka drīz tiksimies 7.stāvā! Viņai tajā dienā bija dežūra, tāpēc dežūras laikā līgumu ar viņu noslēgt nevarējām, bet viņa bija lietas kursā, ka mēs esam RdzN ;)

Atnesa brokastis- ēst negribējās un savu pārtiku, kas bija paņemta no mājām, es atdevu draugam, jo viņam galīgi negāja pie sirds RdzN pārtika;) Ļoti smirdēja pēc hlora!

Pēc plkst.09 ginekoloģe apskatījās dzemdes atvērumu un man par negatīvu pārsteigumu atvērums bija nevis mani gaidītie 8 cm, bet tikai knapi 3 cm. Līdz ar to pārdūra augļūdeņus ar domu, lai sākas aktīvāks dzemdību process. Bet man vispār pēc šīs manipulācijas kontrakcijas apstājās....Tā mēs 5.stāvā bijām līdz plkst. 13 līdz mums beidzot tika dota zaļā gaisma doties uz 7.stāva Dzemdību zāli! Man kontrakcijas kopš iepriekšējā vakara bija diezgan regulāras, bet laikam ne tik spēcīgas kā vajag. Drauga mamma domāja, ka tas ir tāpēc, ka es biju nogurusi no iepriekšējo nakšu negulēšanas.

Tā nu mēs nonācām 7.stāvā un Vecmāte Baiba smējās, ka es viņai biju solījusi tikties drīz (tas ir no rīta), bet realitātē ieradāmies pirms plkst. 14. Mums ieradīja lielo palātu! Viss tik smuki! Man pieslēdza sistēmu ar mākslīgo oksitocīnu (devas no sākuma 3, tad 6, tad 9). Sāpes palika spēcīgākas. Ik pa laikam mazajam mērīja sirdstonīšus. Draugs bija datorā ierakstījis Simsonu jaunākās sērijas un arī komēdiju par Dzemdībām, bet īsti uztvert Simsonus nevarēju. Pārsvarā sēdēju uz gumijas bumbas. Draugs masēja ar masāžas bumbiņu muguru un kopā elpojām. Muguras sāpes palika neizturamas (es apgūlos un no sāpēm raudāju), turklāt, kad Baiba apskatījās dzemdes kakla atvērumu (es cerēju, ka būs vismaz 8 cm), bet ap plkst. 17, cik sapratu no Baibas, atvērums nebija pat 5 cm....Draugs bija tik noguris, ka 2 reizes uz grūtnieču puffa aizmiga ;)

Pasaucām anesteziologu, jo likās, ka mugura man saplīsīs no sāpēm. Pēc 5 min atnāca jauns foršs dakteris (viņš strādā Bērnu slimnīcā) un ievietoja mugurā man katetru un veica 2 šprices dūrienus (es biju gatava, lai sadursta man kaut visur, ka tikai pēc tam vieglāk paliek;) Man bija baža, ka pēc anestēzijas dzemdību process var vēl vairāk palēnināties (jo it kā mazinās jūtība), bet ārsts mani nomierināja, un teica, ka reizēm anestēzija tieši paātrina dzemdības (ja godīgi, es tam neticēju, bet muguras sāpes es arī vairāk nevarēju izturēt).

Pēc 10 min es mēģināju staigāt un, paldies Dievam, kājas man netirpa (varēju staigāt) un sāpes praktiski mitējās. Atkal mērija bērna sirdstonīšus- tur viss bija o.k.

Tā nu mēs ar draugu pa to bumbu dzīvojāmies un man ielaida 12 stipruma oksitocīnu ap plkst. 18. Baiba aizgāja. Es devos uz labierīcībām un ieraudzīju, ka mans pieaugušo pamperis ir ļoti asiņains un sabijos. Draugs pasauca Baibu- Baiba teica, ka, lai neuztraucos- iespējams, ka tas ir pozitīvi, jo veras dzemdes kakls. Baiba aizgāja. Tad man likās, ka man ir caureja un devos uz WC. Tur ieraudzīju, ka asinis vēl vairāk...Jutu, ka ģībšu un likās, ka vajadzēs veikt ķeizaru un/vai mazais piedzims tikai ap pusnakti. Draugs atkal pasauca Baibu. Baiba apskatīja mani uz gultas-kušetes un pati bija pārsteigta- teica, ka mazais tūlīt dzims (A, es pēc sajūtām domāju, ka man vajag uz WC);)

Baiba ātri sāka lasīt Cilmes šūnu bankas instrukciju un lūdza mums iedot mazā pirmās drēbītes. Man atļāva izvēlēties no 3 pozīcijām, kurās veikt izstumšanu (guļus uz muguras, uz sāniem vai četrāpus). Es negribēju neko mainīt- paliku uz gultas-kušetes uz muguras. Izstumšana man ilga tikai 5-10 min (to anestēzija neatsāpina), bet man tas nelikās nekas briesmīgs, ja salīdzina ar muguras sāpēm iepriekš un turklāt man tā izstumšana notika ļoti ātri! Sanāk, ka no nepilnu 5 cm atvēruma līdz piedzimšanai pagāja aptuveni 40 min! Neticami! Un tā mums saulainajā 23.03. vakarā, plkst. 18:34 piedzima Kristers (uz to brīdi viņam tāds vārds vēl nebija- to ielikām 2.viņa dzīves dienā;) , 3232 g smags un 54 cm garš ar garām pēdiņām ;) Placentas „piedzimšanu” vispār praktiski nejutu! Šuves „lika” forša dakterīte- arī nekas vairāk nesāpēja, arī normāli pacietu spiedienu uz vēderu, lai iztīrītu dzemdi- galvenais, ka mazais bija piedzimis un man uz punča! Ideāli, ka no sākuma atļāva mazajam pazīst (to viņš jau profesionāli veica aptuveni pēc 20 min;) un tikai tad nesa nosvērt un novērtēt un apģērbt. Viņš no 10 ballēm jaundzimušo novērtējumā ieguva 9 J Viņš galīgi nebija asiņains. Baiba paņēma nabas saites audus un asinis. Pēc plkst. 20 devāmies uz ģimenes palātu 4.stāvā. Un ap plkst. 23 noslēdzās mūsu „dzemdību” diena, kas līgani pārgāja nakts barošanā un visās pārējās lietāsJ Mūsējais aktīvi ēda (līdz ar to daudz kakāja;), pieņēmās labi svarā un jau 3.dienā devāmies mājās! Mekonijs viņam jau bija pirmajā naktī (veselas 3 reizes)- es neticēju draugam, kurš ieteica pirmajā naktī apskatīties, vai pamperī nav kaka- es teicu, ka tik ātri nemēdz būtJ).

Īpaši liels paldies Vecmātei Baibai un bērniņa tētim par neizsakāmo atbalstu Kristeru sagaidot!!!

Laimīgā jaunā māmiņa Daina