Viņš bija cukurpakas lielumā

Es gāju pa slimnīcas koku aleju , griezās galva un likās, ka no bezspēka es nokritīšu. Tas ir beidzies, mazais cigoriņš ir piedzimis. Jā, sver nedaudz  vairāk kā cukura paciņa, bet pats elpo un es zinu viss būs kārtībā. Galvenais mana meitiņa ir dzīva un mazais puišuks ir piedzimis.

Paniskās bailes, ka es varētu pazaudēt, kādu no saviem bērniem mani pārņēma vairāk nekā desmit gadus atpakaļ, kad mana mazā meitiņa ievilka elpu un mēs šķīrāmies. Tad es pirmo reizi izjutu mīlestību kā fiziskas sāpes, kas smeldza, katru reizi, kad mani bērni iekūlās kādās nepatikšanās. Gāja laiks, un es jau gaidīju savu trešo bērniņu, es biju apņēmusies šo cīņu izcīnīt un kļūt par māmiņu savai mazajai meitiņai. Dienu pēc dienas pārvarot neciešamas sāpes kājās un zinot, ka katra nākamā diena var būt liktenīgā, es spītīgi gāju uz priekšu. Bet brīžos kad paliku viena mani pārņēma tāda panika, ka es varēju histēriski raudāt stundām, un lūgt  viņu, lai šoreiz mani pažēlo un neatņem to pašu dārgāko, manu mazulīti.

Mazā mīlule piedzima un tagad aug un es domāju, ka ar to viss ir beidzies, bet liktenis bija lēmis savādāk.  Kad mana lielā meita nokļuva slimnīcā pirmo reizi, es neskaitāmas reizes pie sevis atkārtoju, Kāpēc arī viņa. Citas jaunas meitenes izstaigā grūtniecību bez problēmām, bet viņai jāiet tas pats ceļš  kas man. Es saņēmu spēkus un spītīgi gāju pretī liktenim, par vienu biju stingri pārliecinātā, man uz šo brīdi nav nekā svarīgāka par viņiem abiem.  Un te, brīdī, kad it kā viss jau bija labi sākās dzemdības, nedaudz pāri sešiem mēnešiem un es saprotu, ka te iznākums var būt dažāds. Ko es viņai teikšu, ja mums nāksies atvadīties no mazā eņģelīša. Kas notiks ar mani, ja kaut kas notiks ar manu lielo bērnu. Garas divdesmit četras stundas, es skatījos viņas sejā, kas ar katru brīdi palika bālāka, acis iekrita un tumšie loki apņēma viņas skatienu. Bija sajūta, ka sirds pārplīsīs, bet parādīt to nedrīkst. Šo stundu laikā es izdzīvoju savu dzīvi vēlreiz, mani neatstāja jautājums, kāpēc, kāpēc, kāpēc viņa.

Tad sākās dzemdības un jau pavisam bez spēka viņa to paveica. Gustiņš bija piedzimis. Daktere prasmīgi aplika mazulim cepurīti, jo man likās, ka bērniņam bija saspiedusies galviņa. Es gan neko nejautāju, vienkārši nebija spēka un nu jau mazais cilvēciņš ir uzlikts jaunajai māmiņai uz krūtīm. Es ieliku savu pirkstu mazajā plaukstiņā un pie sevis nodomāju. Turies cigoriņ, tev vēl daudz spēka būs nepieciešams, un pēkšņi mazulis saspieda manu pirkstu, it kā teikdams, Viss būs labi, mēs ar to tiksim galā……..