Gan jau arī tu zini, kā tas ir. Sagaidi bērniņa tēti no darba ar pārgurušu, aizņemtības pilnu, nogurušu acu skatienu. Lai viņš uzreiz saprot, cik tev ir grūti. Dari visu citu vietā un dusmojies par to, ka nav, kas palīdz, nenovērtē to, ko dari, un, iespējams, pat nepamana tevis padarīto. Tu sev uzstādi augstus mērķus un varonīgi centies arī uz tiem tiekties, atbilstot kādām noteiktām pašas prasībām.

Kāpēc sievietes tā dara? Lai justos nozīmīgas. Lai viņas kāds pažēlotu. Lai novērtētu sievietes ieguldījumu ģimenē, jo sevišķu uzmanību vēršot uz to, kas nav nemaz tik viegli izdarīts. Dažkārt, kad mums trūkst atzinības, sapratnes un palīdzības, mēs mēdzam uzvilkt maskas. Ciešanu pilnas sejas izteiksmes, ko pavada klusums un iekšēja neapmierinātība.

Bet, kad viens pārī ir upuris, otrs automātiski kļūst par tirānu, mocītāju. Un katrs cilvēks attiecībās ar sev tuvajiem un mīļajiem vēlas būt labs.

Un, kas īpaši nepatīkami, lai arī upura pozīcija dažkārt ir pat mazliet izdevīga, tā nesniedz mums to, kas patiesībā mums ir vajadzīgs: novērtējumu un rūpes. Upura pozīcija sagrauj vieglumu attiecībās, smieklus un humoru. Ir pat tāda paruna - "Ziedi parasti vīst tajās mājās, kurās atmosfēra ļoti stingri nokaitēta.". Ar mīlestību ir tāpat.

Pirmais solis ceļā uz labošanos: uzņemies atbildību par visu, ko dari un ko nedari. Par visu, kas ir un nav tavā dzīvē. Izklausās ne pārāk jautri un jauki, bet tas ir vienīgais veids, kā izkļūt no upura pozīcijas. Tava izvēle bija laist pasaulē bērniņu un darīt gan viņa, gan arī tavas otras pusītes labā visu to, ko dari.

Vai atpazīsti sevi šādā pozīcijā? Parunāsimies!

Māmiņu Klubs

Pāra attiecības mazuļa pirmajā dzīves gadā