Vēl pirms mazuļa piedzimšanas, regulāri nācās klausīties citu smiešanā, ka dēls būs šokēts, ja mājās pārvedīsim bēbi, un ātri vien viņš lūgšot, lai mazo kliedzēju ved prom, jo viņam ir apnicis. Atzīšos, ka šiem gudrajiem prātuļotājiem, kuri ar smīniņu sejā regulāri iesmēja un izteica savus pravietojumus, vienkārši gribējās dot pa zobiem (atvainojiet par skarbumu) un teikt, lai liek mūsu ģimeni mierā (bet mana iedzimtā pieklājība to neļāva darīt). Kā es šajās situācijās reaģēju? Apvaldīju iekšēji savas dusmas un ar mākslīgu smaidu sejā atbildēju, ka vēl nekur nav rakstīts, ka mums būs tāpat kā jums. Un nebija jau arī.

Nenoliedzami, dēls jau no māsiņas pirmajām dzimšanas dienām ar nepacietību gaida, kad bēbītis sāks runāties un spēlēties, no otras puses arī priecājoties, ka mazulītis vēl nestaigā, tātad, neies uz viņa istabu spēlēties un bez atļaujas neaiztiks viņa mantas. Tomēr ne reizi vecākais bērns pie mums nav vērsies ar lūgumu, lai bēbi ved projām, jo „tas sīkais” viņam būtu jau apnicis. Tiesa, ir bijusi viena nakts, kura mums visiem bija ļoti nemierīga, jo meitiņai sāpēja vēders, līdz ar to praktiski visa nakts pagāja kliedzienos un gulējis nebija neviens no mums, kuras laikā dēls atnāca uz guļamistabu ar aizspiestām ausīm, vaicājot, kad viņa beigs kliegt? Bet šo nakti pārdzīvojām un arī pēc šīs murgainās negulētās nakts dēls nelūdza atbrīvoties no mazās kliedzējas.

Un tas tikai atkārtoti parāda, ka ne visi bērni ir metami pār vienu kārti un gudrajiem komentētājiem un padomdevējiem vajadzētu paklusēt nevis ar saviem tekstiem komentēt citu dzīves, viszinoši paredzot, kā tad nu mums būs.

Kā lielais brālis ir pieņēmis mazo māsu? Visnotaļ pozitīvi. No rītiem, pirms iešanas uz dārziņu, viņš atsteidzas uz guļamistabu, lai atvadītos no bēbīša, savukārt vakaros, pārnākot mājās, nāk sasveicināties. Un dažkārt laime plūst pāri sirds malām, kad lielais brālis ir gatavs māsiņai aizdot kādu no savām mīļākajām rotaļlietām, lai arī bēbītis varētu ar to paspēlēties. Vai gan tas nav mīļi? Un, ja vien jūs no malas redzētu, kā lielais brālis ar māsu sarunājas, dažkārt kutinot viņas punci vai pēdiņas, arī jūs izkustu no laimes.

Tomēr pāri visam lielākais prieks ir, redzot, kā viņš pārējo bērnudārza grupiņas biedru priekšā lepojas, ka ir brālis un viņam ir māsiņa. Jāteic, ka dažu draugu priekšā viņš jūtās pat pārāks, jo draugiem nav brālīša vai māsiņas, bet viņam ir.

Psiholoģes,psihoterapeites Diānas Zandes lekcija: Otrā mazuļa ienākšana ģimenē