Teicamniece, kas izgāzās dzemdībās

Klinta guļ blakus. Nākošnedēļ mums ir 4 ārsti, bet martā kārtējā rehabilitācija, tad atkal ārsti un atkal jau rehabilitācija, meitiņa noteikti būs pārgurusi, niķīga un gribēs mājās, taču mums ir jācīnās, lai būtu labāk.
Nesen saņēmām arī otrās magnētiskās rezonanses rezultātus, kuros manu sirdi sadragāja vārdi par smadzeņu daļas  atrofiju, ko neirologi (bijām jau pie  3) skaidroja ar grūtām dzemdībām, laiku pirms un pēc tām.
Vai tas nozīmē, ka vainīga  esmu es?
Es biju tā, kurai Klinta uzticēja sevi, es biju tā, kurai bija jādzemdē un tikai un vienīgi es biju tā, kura visu sabojāja. Jā, vainīga esmu es!

Kāpēc teicamniece? Es darīju visu, ko ārste lika, saudzēju sevi, kad ārsti lika 4 mēnešus gulēt un iet ne tālāk par tualeti. Nekadd dzīvē nebiju pat mēģinājusi smēķēt, nelietoju alkoholu nedz gadu pirms Klintas plānošanas, nedz grūtniecības laikā, turējos pa gabalu no ķīmijas, ēdu veselīgi, izvairījos no visa, kas Klintai kaut nedaudz varētu kaitēt, atteicos no ceļošanas, iemīļotā skvoša, runāju ar meitiņu un klausījos klasisko mūziku.
Un kursi, jā, pareizas elpošanas kursos visu zināju un pratu izcili, ticot, ka man izdosies...

Kāpēc tam visam nebija jēgas?
20. grūtniecības nedēļā es vairs nespēju izturēt sāpes nierēs (hidronefroze abās pusēs), piekrītot dzert antibiotikas. Ārste solīja, ka šīs zāles Klintai nekaitēs, taču tas nelīdz sirdsapziņai pārmest to, ka es taču varēju būt stiprāka un izturēt. 
39.nedēļā es pamodos, paziņojot vīram, lai neņem vērā, ja sākšu niķoties, jo slikti jūtos. Viņš ieteica pamērīt spiedienu, būdams pārsteigts par manu negaidīti slikto pašsajūtu uzreiz pēc miega. 180/100. Mēs saucām ātro palīdzību, nonākot Stradiņos. 2 dienas spiediens nekritās zemāk par 150/90, vairs nejutu Klintas kustības un lūdzos USG. Klintas ārste piekrita, USG laikā paziņojot, ka meitiņai ir sirds defekts un steidzami jāpārdur ūdeņi. Sekoja dzemdības, spiešana bez rezultāta, mani lūgumi pēc ķeizara vai iegriezuma, kas ārstei tikai lika skaļi pamācīt, ka visas citas dzemdē pašas, tāpēc arī man jāsaņemas. Bet es nevarēju. Ilgi nevarēju. 
Klintai pie galviņas bija pievienots vadiņš, lai sekotu līdzi viņas pašsajūtai. Tā pasliktinājās. Vecmāte iegrieza, bet man vairs nebija spēka. Ārste atnesa vakuumu un meitiņa tika izvilkta. Es biju sliktākā māte pasaulē, kura nevarēja pati piedzemdēt meitu.
Vecmāte atzina, ka iegurnis bija šaurs, bet Klintas galva neierasti liela, mans ģinekologs šausminājās par ārstiem, kas neveica ķeizaru, zinot par spieienu, nieru problēmām, tūsku un Klintas izmēriem, taču tam visam nav jēgas brīžos, kad Klinta guļ blakus, bet es apzinos, ka esmu vainīga tajā, ka viņai ir jācieš. Viņa man uzticējās, bet tieši es biju tā, kura izgāza svarīgāko uzdevumu katras māmiņas dzīvē.