Satikšanās ar mazo Hārdiju un mūsu abpusējā iepazīšanās

Laiks skrēja gan ,kamēr mazais bija puncī,gan arī tagad šķiet,ka kāds tās dienas pieraksta klāt. 

14. oktobrī 21:14 pasaulē nāca mūsu mazais brīnums Hārdijs. Teikšu -varen brašs puika,jo vissmagākais no maniem bērniem 3170, un visgarākais 52cm. 

Tas,ka viņš būs klāt tieši 14oktobrī ,nekas par to neliecināja. Lai arī iepriekšējā naktī aizbraucām uz Dzemdību namu,jo bija izdalījies gļotu korķis. Daktere noo rīta palaida mājās un teica,lai braucot tad,kad patiešām viss būs sācies. :)

Kad vakarā ap 18:00 jutu tādu dīvainu vilkšanu, neņēmu galvā. Pēc 30 minūtēma ,jau sāpēja daudz spēcīgāk. 19:00 jau biju ielādējusi kontrakciju skaitītāju telefonā- ļoti laba lieta.Novirza domas no sāpēm ,jo jāpacenšas uzspiest un atspiest kad sākas un beidzas. 

19:30 ar kaimiņieni ,kura bija ienākusi uz tēju secinājām,ka viss ir sācies pa nopietnam. 20:00 braucām uz slimnīcu. Iestājos ar 5cm atverumu 20:20. Kamēr tiku līdz dzemdību zālei bija jau 7-8 cm un jau 21:14 mazais džekiņš bija klāt. 

Trešie nāk ilgāk un grūtā?! Nu nē!!! Trešais manā gadījumā mani maldināja jau no septembra beigām ar viltus trauksmēm. Viņš visu darīja pakāpeniski. Bet kad sākās, tad viss notik ļoti ātri. Jāatzīst ,ka arī ļoti sāpīgi. Bet te nu paldies Māmiņu kluba lektorei Mārītei Inzulei par praktisko pozu lekciju, par labajiem ieteikumiem un paskaidrojumiem ko un kā darīt un ko labāk ne. Guļot uz galda to tiešām atcerējos , lai cik sāpīgi šķita ,atcerējos viņas vārdus,lai mazajam vieglāk un ātrāka tikšanās, centos darīt tā kā bēbim labāk. 

Vēl ļoti palīdzēja nomierināt nervus Baha ziedi. neticēju,ka tas līdzēs, bet tiešām palīdzēja. Starplaikos vīrs man pūta mutē man sagatavotu maisījumu dzemdībām un es tiešām varēju sakoncentrēties un atlaist sāpi no sirds to minūti atpūšoties. 

Hārdijs piedzima vesels un apmierināts. Varen skaļi bļāva un ķērās svaros, ne par ko negribēja ne svērties ,ne mērīties. :)

Arī pirmā maltīte izdevās lieliska.Mazais uzreiz pieķērās pie ēšanas. Pirmo nakti ēda varen bieži. Abi jutāmies labi,tāpēc jau pēc divām dienām mūs izrakstīja no slimnīcas ,un nu jau desmit dienas dzīvojamies pa māju . 

Ejam pastaigās, cenšamies aprast ar jauno dzīvi- pierast pie brāļa un māsas kariņiem vakaros. Pie mammas ,klusuma un miera pa dienu. 

Katru dienu ar vien ilgāku periodu Hādija ir nomodā,vēro kas notiek apkārt. 

Pēdējās dienās sāku just,ka vēderiņam nav kā vajag- grūtāk un ilgāk sagaidīt atraudziņu ,līdz ar to ir kreņķis un nevar aizmigt. Bet kad ar punci viss kārtībā,tad var arī viens nogulēt gultā un skatities , vērot kas notiek apkārt. 

Es ar nepacietību gaidu ,kad izstrādāsies grafiks,lai varu ieplānot arī savu laiku , pastaigu laiku un laiku ar lielajiem bērniem.