Ralfam pavisam drīz būs gadiņš, un laikam jau likumsakarīgi, ka ik pa laikam atceros savas izjūtas un pārdomas tuvojoties dzemdībām, jo tieši pirms gada tās bija manas svarīgākās sajūtas!

 

Šī bija mana otrā grūtniecība, noliktais dzemdību datums - 03.03.2013, bet es zināju, ka šo datumu nesagaidīšu.  Savu pirmo bērniņu, meitiņu Madaru, sagaidīju 36.nedēļā, 31.01.2009, taču šoreiz stāsts par Madaras mazo brāli...

 

Viss sākās ar to, ka janvāra pēdējās dienās gandrīz ar varu dzinu vīru uz flurogrammu, kas bija nepieciešama, lai varam piedalīties ģimenes dzemdībās. Zināju, ka atbildei ir jābūt piektdienā, jo pirmdien jau būs par vēlu... Ceturtdien vēl nosvinējām Madaras ceturto dzimšanas dienu, piektdien - manu vārda dienu un jau svētdienas, 03.02.2013, naktī viss sākās!

 

Divos naktī man iedūra vēderā, tā ļoti nepārprotami (man tas bija svarīgi, jo ar Madaru līdz pašām beigām nejutu ne mazāko sāpīti, tāpēc lūdzu punčukam, lai laicīgi ļauj man saprast, kad viss sāksies - ārkārtīgi baidījos dzemdēt vannas istabā uz paklājiņa), un process aizgāja. Jau iepriekš biju sarunājusi ar maniem vecākiem, ka, ja dzemdības sāksies naktī, viņi atbrauks palikt pie vecākās meitas. Modināju vīru, lai zvana manai mammai (izlaižot faktu, ka laiks arī doties uz slimnīcu, bet tas nu viņam pašam bija jānolasa no manām acīm!). Mierīgi saliku vēl pārējās lietas somā, nodušojos (jābūt taču tīrai, smukai) un turpināju skaitīt minūtes... Sāpju intervāls nemainīgs kopš paša sākuma - 5 min, un nolēmu zvanu ātrajiem. 

Ātrie atbrauca vēl pirms maniem vecākiem, tāpēc kavējam laiku, mīļojot mūsu kaķi Mieriņu. Vienam no dakterīšiem rokas smaržoja pēc medikamentiem, ko kaķis atzina par īpaši labiem esam. :)

 

Tā kā man bija tikko sākusies 36. nedēļa, tika uzstādīta diagnoze - priekšlaicīgas dzemdības. Es gan pati zināju, ka nekā priekšlaicīga tur nav - bērniņš zina savu laiku un nekādi kalendāri un aprēķini to nevar ietekmēt.

 

Kad bijām klāt pie Dzemdību nama, mani pārņema doma - nē, es ārā nekāpšu, man tepat ir labi! Nē, tomēr jākāpj ārā... Tā kā pirmā meita piedzima ar ķeizargrieziena palīdzību, arī šoreiz esmu rindā uz ķeizaru, tiesa gan pieraksts bija tikai uz 22.02. Stājoties rindā uz ķeizaru, ar dakteri visu pārrunājām un viņa man ieteica mēģināt dzemdēt pašai, ko arī pastāstīju RDzN uzņemšanā, tāpēc mani nemaz neapskatīja, bet gan uzreiz sūtīja uz dzemdību nodaļu, lai tur ārsti novērtē manas iespējas pašai dot dzīvību mazulim. Sāpes bija mērenas, ar smaidu sejā aizpildīju dokumentus, nosvēros, nomērījos un kopā ar vīru devāmies tālāk.

 

Mūs sagaidīja ļoti jauka vecmāte Baiba Bernāte (iesaku visām, kas vēlas pēc iespējas dabiskākas dzemdības vai vispār kaut kādas dzemdības mierīgā un pārliecinātā gaisotnē), kas apskatīja papīrus un arī atzina, ka varu mēģināt dzemdēt pati. Uzlika klausīties mazuļa sirds tonīšus un solīja atgriezties pēc 20 min. Pagāja pusstunda, 40 min.... neviena nav. Labi, ka vīrs bija blakus, kas mani mierināja, sakot, ka vemāte nekur nav pazudusi un par mani noteikti nav aizmirsusi. Sāpes jau bija pamatīgas, fona sāpes vispār nepārgāja, bet stiprās joprojām ik pa 5 min... Pēc stundas atnāca vecmāte, apskatīja tonīšu izrakstu un teica man ko tādu, kas mani sagrāva: "Indriņ, ar šādām sāpēm pie bērna nevar tikt. Vēl nekas nenotiek. Vēl vismaz 8 stundas!". Teicu, ka tādā gadījumā es gribu ķeizaru - 8 stundas es neizturēšu, man ļoooooti sāp!

 

Atnāca dakterīte, kas lemtu par ķeizaru, apskatīja tonīšus, sāka kaut ko runāt par epidurālo anestēziju, bet es tikmēr ar pamatīgu sāpju izteiksmi sejā paziņoju, ka mazais jau ir ceļā! Vecmātes un dakteres sejas pārvērtās! Daktere mani apskatīja un izrādījās - pilns atvērums! Jā, aparatūrai ticēt nevar... :)

 

Un tad sāpes pārgāja un sākas darbiņš - tieši tā to arī izjutu. Ļāvu mazajam pašam visu darīt, tikai aktīvi viņam palīdzēju. Laiku vispār nejutu, neko apkārt nejutu, tikai mazo... To laimes un pacilātības sajūtu, kad mazais ir piedzimis, nemaz nevar aprakstīt! :)) 

Ralfs Začests - 3460 g un 52 cm. Bērnu ārsts novērtēja mazo uz 37 nevis 36 nedēļām, līdz ar to viņš skaitās laicīgi nevis priekšlaicīgi dzimis. Dzemdības no pirmajām sāpēm līdz mazulim uz punča ilga 4 stundas.

 

Pēcāk praktiski viss RDzN personāls, ar ko man bija kāda darīšana bija ārkārtīgi pārsteigti, ka pēc ķeizara man bija tik ātras un vieglas dzemdības, bet es par visu saku paldies Ralfam, jo tieši viņam šajā procesā bija "galvenā loma"! :)

Skaistākie dzemdību stāsti: dalies pieredzē un laimē pidžamiņu mazulim un pirmās autiņbiksītes