Pirmās dienas...

Viņš ir te, klāt, man blakus. Jau vairāk kā divas nedēļas. Viņš smaržo pēc cukurvates un mākoņiem. Viņš ir manas asinis un miesa. Un to apjaust ir tik labi. 5:50. Noskan modinātājs. Tad vēl viens. Kārlis nedzird. Es gan, jo pie sāna blakus čunčinās viens mazs čāpstinātājs un kāri ietur agro brokastu. Iebukņīju Kārlim sānā. Jāceļas. Noburkšķ kaut ko vēl pa miegam, sagaidām nākošo telefona spalgo melodiju, tad lēni izveļas no gultas, matracis paceļas par pāris centimetriem augstāk, mazais vīriņš man blakus atver ačteles un mani pustumsā vēro. Rīta mazā rosība, kamēr tētis saģērbjas. Atvadāmies, dodas prom uz darbu.

6:30. Noguļos blakus bēbim, lai piesavinātos vēl dažus brīžus tik vērtīgā miega. Šonakt jau vairs nebija tik traki. Jau vairāk kā nedēļu nav traki. Citas mammas priecātos par vienu naktsbarošanas reizi un tik lielu miera miksi, kas rāmi nočuč visas nakts garumā. Bēbītis lēnīgi vēro mani, acis paliek arvien smagākas. Abi iemiegam.

Vispār jau nebūs mums darbadienās šādi rīti, būs vien man jāceļās ar tēti reizē un jāuzspēj viss, lai vecākos brāļukus aizvadātu uz bērnu dārzu. Pirmdien jau pirmo no aktīvajiem rītiem varonīgi izturēju, biju noskaņojusies ka tik raita un darbīga būs visa šī nedēļa, bet… Bet otrdien, kā Alberts, tā Viesturs palika mājās, jo klepi, iesnas un vēl vēderkaites bonusā. No vienas puses dusma, tādēļ ka slimo, baža par mazuli, arī tas, ka kavē vērtīgas nodarbes dārziņā, jo īpaši Albertam ir svarīga katra diena bērnu dārzā – tik daudz jauna apgūst, no otras – atvieglojums, vēl varēsim pabaudīt mierīgos rītus ar bēbīti un darīt visu nesteidzīgi.

8. Atveras durvis un iedipina raitu kāju pāris. Segā ietunkājies, gultā blakus ieslīd Viesturs. “Labrīt, mammīt! Bēbītis vēl guļ?” Nepaiet ne desmi minūtes, kad, nosutinājuši pēdējās miega paliekas, sagaidām gultā arī ceturto biedru. Alberts pie mums ieveļas mazliet izspūris un lielu smaidu sejā- “Labrīt, mamma!” Brīžos, kad Alberts mani uzrunā, sirds kaut kā notrīs – joprojām ir sajūsma par to, ka viņš runā. Jā zinu, jau vairāk kā gads riņķī, bet, ja Tev reiz dzīvē kāds ārsts ir ieminējies – ''ziniet, Jūsu bērns var arī nerunāt nemaz'', tad katru reizi, kā mans bērns mani uzrunā, es to atminos un kluss prieks ielīst sirdī, ka tā nav izrādījusies taisnība un Alberts runā arvien skaidrāk, arvien loģiskāk veido teikumus, arvien raitāk apgūst jaunus vārdus.

Gultā ilgi nesanāk vairs sušņāt, jo no mazākā atskan nazgula cienīgs ķērciens pa visu istabu, ar domu “Mamma, dod otro brokastu!” (esmu totāls LOTR geek, ja nezini kas ir ‘nazguls’, iegooglē). Sušņājam līdz 9, kamēr tiek pabarots mazākais no brāļiem, nomainu paciņu. Dodamies lejā – brokastā.

Sēdu, baudu savu rīta ķimeņtējas krūzi (kafijai ‘bye bye’ – šņuk). Un saprotu, ka beidzot esmu gatava atsākt darboties ap blogu. Jā, instā kaut ko ik pa brīdim ieliku, bet vairāk laika tā arī neesmu radusi. Šobrīd jau esmu pa divām nedēļām kaut kā aklimatizējusies, lai spētu domāt arī bloga lietas. Vīzija blogam nav diži mainījusies – par mums. Pāršķirstīju pēdējos ierakstus un acīmredzami kopš ziemassvētku aktivitātēm raksti par autismu nav bijuši. Nesen uzrakstīja man fiesbūkā mesidžu viena mamma, ”kur raksti par to un to tēmu, vai mūs tas neskar?” Skar jau, skar. Bet. Bet mūsu ģimene jau nav tikai autisms vien. Mēs dzīvojam to pašu dzīvi ko citi, tikai ar nedaudz paaugstinātu grūtības līmeni.

Gluži kā tādā video spēlē –

‘Easy’: esi viens, bez saistībām un atbildi tikai pats par sevi,

‘Medium’ – laulātais, dzīvesdraugs, ikdiena kļūst sarežģītāka, jādala viss,

‘Hard’ – ģimene, laipni lūgti parentingā/vecākbūšanā ar visām no tā izrietošām sekām,

‘Hardcore/ survival mode’ – Mūsu ģimenē aug īpāšais bērns!

Bet ja godīgi, tad nezinu pat šobrīd ko rakstīt par autismu. Neizjūtam to ikdienā vairs tik izteikti, esam jau saraduši. Arī tas, ka nokārtojušies daudzi jautājumi, kas agrāk šķita neatrisināmi, bet mūsu dēls mūs ir pārsteidzis un audzis desmitkārt savā attīstībā. Alberts spēj. Mēs to redzam ik dienu, kā mājās, tā bērnu dārzā. Šobrīd ir mazā uzvara, jo Alberts apmeklē bērnu dārzu uz dažām stundām kopā ar asistentu, bez manis. Esam optimistiski, tas arī ļauj iebēgt tādā kā paša radītā laimes kambarītī, aizslēgt durvis un nelaist iekšā nevienu šaubu un sliktu domu, ka kaut kas varētu nesanākt.

Lielākais pārsteigums par to, cik organiski un labi Alberts ir pieņēmis mazo brāli. Jā, brāļa spalgā raudāšana dažkārt izsauc mazas dusmas, aizspiestas ausis un tekstus “Muti ciet. Klusu. Neraudī, bēbi!” Tomēr to esam pamazām apgājuši un ierādījuši, ka brālītim var ielikt mutē knupīti, papaijāt un mierināt, ja raud.

Kad atbraucām no slimnīcas, devos viena pie dēliem, lai samīļotu. Pēc četru dienu prombūtnes, pati biju sailgojusies un vēlējos tā cieši apskaut. Bērni bija priecīgi mani ieraugot, bet sasmīdināja Viestura pārsteiguma izsauciens – ”kur puncis? kur bebītis?” Stāstīju, ka bebītis nu ir laukā no punča, ka varam iet lejā satikt. Vēl jo projām acu priekšā tas LIELAIS prieks, kā abi puiši traucās pie brāļa un spiedza no sajūsmas, kad pirmoreiz ieraudzīja mūsu Alfrēdu Dāvidu. Abi bija tik ļoti priecīgi. Vīrs bija sagatavojis gardu cepeti vakariņām. Bijām palikuši piecatā un klusi svinējām mazā brāļa ierašanos mājās.

Tās pirmās dienas mājās, kā Alberts tā Viesturs ļoti gribēja dzīvoties man blakus, būt tuvumā bebim. Neliedzu. Sēdējām, runājām par mazuli. Kapēc ēd no krūts, kapēc tik skaļi raud, kapēc pamperi jāliek, kapēc vajag knupi. Jautājumi tik daudz. Viesturs ļoti iesaistījās palīdzēt – ar lielu lepnumu nēsāja pamperus uz miskasti vai atnesa ja ko palūdzu. Viesturs arī izrādīja ļoti lielu vēlmi paturēt brāli uz rokām, tomēr par šo gan baidījos. Pašai vēl neierasti bija turēt uz rokām tik maziņu, tad nu sarunājām, ka var turēt mazbrālim rociņu.

Drukāju un jūtu, ka raksts arvien vairāk izplūst un kļūst nekontrolējami garš. Varbūt vēl neesmu gatava rakstīt, varbūt galvā vēl pārāk liels haoss. Redzēsim. Gribētos jau ierastajā ritmā, bet varbūt tomēr jābūt vēl mierā un jābauda kamēr tāds ir. Nesteigties. Kamēr vēl var.

—

Rasa

Blogs

Facebook

Instagram