PĀRDOMAS. SAJŪTAS. AR JAUNDZIMUŠO: Apskāvienu dziedinošais spēks jeb kad mūsmājās ielauzās gripa.

Bija pagājušas vien pirmās pāris nedēļas ar jaundzimušo meitiņu uz rokām, kad mūsmājās ieradās gripa. Līdz tam es jutos tik labi. Pēcdzemdību ķermeniskās pārmaiņas un sajūtas šķita tik saprotamas un nesalīdzināmi vieglāk pieņemamas nekā pēc ķeizara operācijas. Tikko iznākusi no dzemdību zāles es jau priecājos, ka varu pati savām kājām paiet. Protams, maziem solīšiem šļūkājos, saliekusies uz priekšu, bet tik lepna un gandarīta! Un tik viegli es varēju atteikties no pretsāpju līdzekļiem, kas bija pati nepieciešamība ķeizara griezīgajām sāpēm. 

Tā tās dienas mums gāja- ar barošanu pēc pieprasījuma, neko dižu neplānojot, tik kādu vienu mazu darbiņu, lai nav vilšanās, ka nevar paspēt. Prioritāte skaidra un nemainīga – mana mazulīte. Es centos māju nekārtot, tiešām apzināti centos neko neaiztikt, bet brīžiem tā rokas niezēja bērna miedziņa laikā šo to... un tad gan vakarā bija grūti. Parādījās velkošas sāpes, asiņošana pastiprinājās, nogurums nāca ar neicietību, aizkaitināmību, aizvainošanos un nespēku.

Sapratu, cik svarīgi ir būt esošajā mirklī ar jaundzimušo, nevis gaidīt, kad tas beigsies, lai tik ķertos klāt pie darbiem. Svarīgi atrast prieciņu katrai dienai un es tos visur meklēju - es priecājos par būšanu mājās un par straujo atlabšanu, par tik drīz atjaunoto pirmsdzemdību svaru un mazulītes smaržu, par viņas labo apetīti un netrūkstošo pienu un zīdīšanas laimes sajūtu...  Par to noteikti vēl uzrakstīšu citā blogā.

Kādā brīdī man gribējās būt aprūpētai vēl vairāk - ar dzimtas sieviešu aprūpi, mājas uzkopšanu, bezrūpīgām dienām tikai veltot laiku sev un mazulītei, siltām pasniegtām pusdienām un tēju ar kādu našķi... Bet mums katram savs ceļš un savas iespējas...un es esmu pateicīga par savējām – Kaspars mūs apgādāja un gatavoja ēst, un kaimiņiene pat pieteicās palīdzēt, ja nu kaut kas atgadās viņam prom esot. Es jutu pietiekamu mieru un drošību, lai meklētu savus ikdienas prieciņus.

Un tad pēkšņi, kad vismazāk to gaidi...mans mierpilnais ritms sabruka. Luīzītei vienā vakarā uzlēca temperatūra 40C un manu uzmanību viņai vajadzēja vairāk kā ēst. Kaspars centās cik spēja līdzēt ar Laimas aprūpi. Lieki piebilst, ka satraukums man piezagās, baidoties par Laimiņas spēju noturēties gripai pretī. Līdz pēdējam brīdim Luīzei zāles nedevām, lai cīnās un stiprina savu imunitāti. Es katru brīvu brīdi viņu turēju savos apskāvienos. Mīļoju un glāstīju, gulēju blakām, masēju kājas, rokas vai vēderu, ko ik pa laikam piemeklēja sāpes. Vairākas naktis pēc kārtas es biju pilnā naktssardzē – vai nu baroju Laimiņu, vai auklēju Luīzi, paliku bez miega. Pa dienu režīms bija ļoti līdzīgs un tad, aukstuma drebuļi sāka skriet arī pār manu muguru. Es jutu, ka slimība tuvojas, bet neko tur nevaru mainīt, tik pieņemt un gaidīt, kas būs tālāk. Dzērām daudz ūdens, lietojām homeopātiju, tējas, Luīzes sāpošajam vēderam masāžas, klepum dažādas kompreses, bieža mīļošanās un cieši apskāvieni. Apskāvienus es sniedzu Luīzei un Laimai un apskāvienus lūdzu Kasparam, jo tie jūtami uzlaboja arī manu pašsajūtu. Tam visam pa vidu mani sajūsmināja Kaspara spēja uztvert to visu daudz vieglāk un mudināt Luīzi pat dziedāt ar viņu kādu rotaļīgu dziesmiņu. To vieglumu es vēl apgūstu.

Iespējams tas bija pilnmēnes, bet iespējams kritiskā masa, kad vienā dienā es sajutu iekšējo tukšumu. Bija apritējis jau mēnesis mājas režīmā un pāris nedēļas slimojot. Temperatūra bija man uzkāpusi un vairākas dienas turējās ap 38C. Spēki bija mani atstājuši, pagurums no slimošanas un līdzās esošās slimības, vienveidīgā dienas ritma un lielās atbildības par divām mazām meitiņām. Es gribēju lūgt palīdzību piesaistot kādu auklīti, bet Kaspars tajā norādīja uz manu nespēju tikt galā ar mammas pienākumiem. Es, protams, apraudājos. Es nespēju viņam argumentēt un visas psihoemocionālās jaunās māmiņas pasaules nianses izskaidrot. Man vajadzēja palīdzību, ko es nespēju pareizi noformulēt. Nebiju laicīgi izpildījusi mājas darbu gatavojoties dzīvei ar jaundzimušo, nebiju paredzējusi tik drīzu slimības pārbaudījumu.

Man tanī brīdī nebija racionālu loģisku domu, skaidri jutu tik tukšumu un tad arī vientulību, nesaņēmusi Kaspara atbalstu. Un tā ar mums notiek – vissāpīgāk spēj pateikt mums paši tuvākie, jo viņi par mums zina visvairāk. Es vienīgi spēju izdvest lūgumu mani apskaut. Kaspars mudināja iet ārā pastaigāties.

            Nākamajā dienā mazliet vēl aizvien nomākta ar visu temperatūru savos kaulos, es izgāju pastaigāties ar suni. Tas bija svaigs gaiss ne tikai manām plaušām, bet arī domām. Uzkāpu piemājas kalniņā ar skaistu priedi virsotnē un nodomāju :„ redz kā kalns Tevi pacēlis“, bet tad atskārtu, ka tieši priede ar savām kuplajām saknēm tur kalnu, lai vēji un lietus to nenoārdītu. Un es vēlos būt tāda priede- tik stipra savās saknēs, lai mans „kalns“ mani atbalsta kā es viņu balstu. Tātad man jāmeklē ir spēki sevī nevis ārējos apstākļos, jārok ir dziļāk. Ir labi saņemt palīdzību, un labi ir mācēt to izmantot. Tomēr ne vienmēr un ne visur mēs palīdzību varam saņemt tagad un tūlīt.

Gadās, kad smeļot savā traukā uzduries tukšumam. Tad var par to gausties un iegrimt depresijā, bet var mēģināt dauzīt pa „kastroļa dibenu“ tik ilgi līdz sev atklāj jaunu dziļumu. Šī slimošana un Kaspars man to parādīja un uz to mudināja. Protams, mums vēl būs abiem jārunā un risinājumi jāmeklē, jo man nav jātiek ar visu galā par katru cenu, pāri saviem spēkiem. 

Turpinot pastaigu es domās pārcilāju savas zināšanas par iekšējiem resursiem un lūdzu palīdzību...Tuvojoties jau savu māju līkumam, kaimiņu suns sētā sāka draudzīgi riet. Iznāca arī pati kaimiņiene mazā pastaigā, un vārds pa vārdam mēs pieskārāmies slimošanas tēmai. Viņa atklāja, ka savam bērnam jau sen nedod zāles temperatūras pazemināšanai, bet iztiek ar kompresēm  - vēsas kompreses uz ikriem. Man tas bija jaunums. Tā es uzzināju par V.Gēbela un M.Glokeres grāmatu „Bērns“. Kaimiņiene laipni man to aizdeva palasīt un es esmu sajūsmā par metodēm un radniecīgām domām, ko tur sev atklāju. Tā ir bieza un nopietna grāmata gan ar slimošanas nozīmes apskatu, gan receptēm, gan metodēm ārstēšanai. Manā skatījumā, tā ir ļoti laba rokasgrāmata ikvienam no vecākiem, bet jo īpaši mammām. Tā nu es saņēmu lūgto palīdzību – vēl viens resurss - padomi sevis stiprināšanai ar zināšanām. 

Un jaunu izpratnes dziļumu ieguva kāda sen gūta atziņa – slimība ir jāpieņem un jāvēro, ļoti rūpīgi jāskatās un jāatpazīst sava bērna uzvedībā. Tas prasa daudz uzmanības un lielu vērību, kam savukārt nepieciešami lieli iekšējie spēki, daudz mīlestības. Tieši vērība var pēc iespējas drīzāk mums sniegt atbildi – kāpēc slimība atnākusi pie bērna un kāpēc pie mums ar pašas vai bērna saslimšanu. Vai tā ir iespēja stiprināt savu imunitāti, atrast jaunus spēka avotus, vai saņemt trūkstošo uzmanību/lutināšanu, vai īpašo aprūpi, vai pieaugušo gadījumā – iespēja pārdomāt dzīvi un gūt jaunas atziņas!? 

Luīzes saslimšana pavisam drīz pēc tam, kad pārvedām mājās jaundzimušo māsiņu noteikti nav vienkārša sagadīšanās. Īsi pirms dzemdībām man bija tā iespēja apmeklēt Diānas Zandes lekciju „Otrā bērna ienākšana ģimenē“. Tas man bija ļoti vērtīgi – reāli un praktiski padomi un informācijas avoti situāciju risināšanai, ko es nekavējoties liku lietā jau pirms dzemdībām. Es biju pieļāvusi ne mazums kļūdu ar savu vecāko meitu Hēru, nekādi negribēju to nodarīt Luīzei.

Tad nu es darīju, ko varēju.  Es atvēlēju vismaz 15-20 min. nedalītu uzmanību, Luīzei pārnākot no bērnudārza, ikreiz viņu sagaidot/pavadot ar atvērtām rokām apskāvienam; nesolīju draudzību un rotaļas ar māsiņu tuvākajā laikā, aicināju vienkārši gaidīt,  godīgi stāstīju par gaidāmajām asarām, bļaušanu un citām zīdaiņu likstām. Mēs lasījām grāmatiņas par gaidībām un brāļa/māsiņas ienākšanu ģimenē. Maksimāli centāmies saglabāt savu pieaugušo mieru un nosvērtību, kad Luīzei atkal uznāca niķis, dusmu lēkme vai kaprīze. Es cēlu godā viņas radošos darbiņus vēl vairāk un izkāru tos redzamās vietās. Jau laicīgi biju sagatavojusi dzemdību dāvaniņu ar mazu vēstulīti, cik ļoti mēs viņu mīlam un ilgojamies, lai dodoties pie krustmātes dzemdībām sākoties, viņai ir atgādinājumus un prieciņš. Centos reflektēt viņas sajūtas, nepārņemot dusmas vai aizkaitinājumu un neattiecinot to uz sevi. Mīļošanās un apskāvieni katru brīvi brīdi.

Dzīvē tas viss nenākas tik vienkārši kā izklausās, ja ir negulētas naktis, izjaukts dienas ritms, nekārtīga māja un haotiskas domas par vēlamo pasaules kārtību nevis esošo. Un kur nu vēl slimošanas apstākļos, kad pašas ķermenis cīnās ar slimību, paņemot savu daļu spēka...!?

Un te nākas meklēt jaunu skatījumu, jo apkārtējos apstākļus izmainīt nevaram. Meklēt spēku mazās detaļās, katrā apskāvienā un mīļā vārdā, katrā palīdzīgā žestā, bet jo īpaši katrā savas būtības stūrītī meklēt un atrast jaunu spēku. Jo šīs dienas ir ļoti būtiskas dienas no manas dzīves. Svarīgi ir iemācīties izdzīvot tās ar vērību un apzināšanos. Un man atausa atmiņā Diānas Zandes teiktais par dzemdībām –šī ir tikai viena diena manā mūžā, bet tā ir ļoti būtiska – tā ir piedzimšana. Un mēs varam nodzīvot katru dienu kā kārtējo, bet varam katru dienu piedzimt no jauna. Lai mums izdodas.

Anekdote par kurmīti

–      Ko Tu vari?

–      Es varu rakt!

–      Ko vēl Tu vari?

–      Varu arī nerakt!