Par tēti nepiedzimst, par tēti kļūst

Bērnu piedzimšanas mūs maina, tur nav divu domu. Mēs daudz runājam par to, kā maināmies mēs kā sievietes pēc katra bērniņa piedzimšanas, bet kā – tēti?

Kad gaidījām pasaulē ierodamies dēlu, vīrs, protams, ļoti dzīvoja visā kopā ar mani, piedalījās dzemdībās, taču bija ļoti rezervēts. No šodienas skatpunkta raugoties, teiktu, ka viņš bija sabijies, jo jauna pieredze, kā nu būs, kā tiksim galā? Iespējams, tieši tāpēc arī iesākumā viņš baidījās mazo ņemt rokās, jo ar tik maziem bērniem pieredze iepriekš nebija bijusi. Neteikšu, ka bija viegli, jo dažbrīd bijām gluži kā uz adatām, jo vīrietis nespēja saprast, ka varu būt nogurusi. Un tad vēl bērna ikvakara lielā raudāšana, kas bija katru vakaru vairāku stundu garumā. Vīrs tā dēļ bija nīgrs, es – uzvilkusies. Beigās dažbrīd šķita, ka mājās tūlīt, tūlīt šķīdis dzirksteles. Bet, kad bērns jau nedaudz paaugās, arī manā vīrietī bija pamodies tētis. Teikšu, kas tas tāpēc, ka viņš beidzot bija apradis ar domu, ka ir tētis un nu vairs neesam tikai divi vien, un arī mazulītis bija jau lielāks, proti, nebija jābaidās, ka tik maziņu salauzīs no pieskaršanās vien. Un tālāk jau viss aizgāja kā pa diedziņu – brīdī, kad dēls sāka pats rāpot, staigāt un arī izrunāt pirmās frāzes, mans vīrs pārvērtās par lepnu pāvu, kurš sit ar dūri pa krūtīm un visiem stāsta, ka viņš ir dēla tēvs. Lepni bez gala.

Un tajā brīdī es atvieglojumā nopūtos no laimes. Jo, tātad, viss ir labi. Manā vīrietī ir piedzimis tētis.

Tagad, kad piedzima otrs bērniņš, viss bija daudz savādāk. Sapratis, ko nozīmē būt tētim, mans vīrietis jau gaidīšanas procesā bija savādāks. Iejutās visu lietu sagādāšanā tik ļoti, ka dažbrīd šķita- viņš taču par visu zina vairāk nekā es pati. Un ar meitiņu jau no piedzimšanas pirmajām sekundēm viņš ir vislabākais tētis pasaulē, kurš ir atvēries par visiem 100%. Laimīgs un lepns. Un ar cik lielu pietāti, uzmanību un mīlestību viņš pirmo reizi ģērba meitiņu... No malas skatoties biju tik lepna!

Ja no dēla iesākumā vīrs centās distancēties, jo īsti nesaprata, ko gan ar tādu mazu brēkulīti darīt, tad ar otro bērnu viss ir savādāk. Vīrs droši ņēma arī pavisam mazo bērniņu rokās, auklēja, mierināja, čukstēja mierinošus vārdus. Bet tagad – ar tik milzu lepnumu, pārnākot mājās no darba, uzreiz aicina mazo meitēnu rāpot pretī un padalīties ar saviem dienas jaunatklājumiem. Un vēl pirms tam- mīļošana, ucināšana un dūdošana.  Pieļauju domu, ka lielu nozīmi spēlē arī fakts, ka otrais bērns ir meita, jo kā tad nu tā viņš ņems un dūdos ausī puikam, bet, manuprāt, neiztrūkstošs apstāklis ir tajā, ka Fejiņa ir otrais bērniņš.

Jā, par tēti nepiedzimst, par tēti kļūst. Atveroties pamazām, pamazām. Tāpēc nevajag steidzināt un pārmest, ka vīrietis nespēj jau no mazuļa pirmajām sekundēm būt tas varenais un īpašais tētis, par kādu viņu bijām iztēlojušās.