Mūsu mazā Leo lielais ierašanās stāsts

Mūsu mazā Leo lielais ierašanās stāsts 

Jordānija, 2017

"Diez vai ātrāk par 10.decembri būs (tas bija mūsu noliktais datums). Dosim viņam laiku līdz 20.decembrim, tad domāsim tālāk, kā puiku mudināt ierasties," teica mana daktere. Protams, kā nu ne - pirmie bērni labprāt uzkavējas mammas siltumā, ko gan ārā tik drīz darīs? Leo bija citi plāni.
Ja Latvijā mammas jau divus mēnešus pirms mazuļa ierašanās šiverē pa māju, pārmazgājot jau tā tīrās drēbītes un pārbīdot jaunās kumodes glīti salocīto saturu, tad Jordānijā situācija ir pavisam cita. Šeit sievietes strādā līdz pēdējam mirklim, protams, ja vispār strādā. Tādēļ, ka apmaksātais atvaļinājums ilgst tikai 70 dienas. Līdz ar to - jo vēlāk aiziesi atpūtā, jo vairāk laika, ko pavadīt ar mazo mājās. Arī mana darba devēja sagaidīja, lai strādāju, cik vien varu. Un to uzskatīja par lielu dāvanu, ka apsolīja mani palaist brīvībā 10 dienas pirms noliktā datuma. Nu neko, jāstrādā ir. Bet nav nekāda joka lieta savaldīt 24 dzīvelīgus, skaļus un darboties gribošus irākiešu bērneļus vecumā no 7 - 12 gadiem (es mācīju angļu valodu bēgļu bērniem). Tad nu sarunāju, ka mana brīvībā laišana notiks vēl nedēļu iepriekš - 25.novembrī bija mana pēdējā darba diena, kad izgāju no skoliņas ar savu 38 nedēļu "veco" vēderu un priecīga devos mājās, lai beidzot ķertos klāt drēbītēm, sedziņām un galu galā - pašai slimnīcas somai.
Biju pilnā pārliecībā, ka manā rīcībā būs pāris nedēļas, lai sagatavotu māju un pašai sevi mazā ierašanās brīdim. Tāpat biju izgudrojusi vairākus Ziemassvētku skaistuma projektiņus, ko vēlējos paveikt kopā ar mazā sagaidīšanas karodziņiem un uzrakstiem, un kādiem tik vēl skaistiem niekiem. Lēnām, lēnām rosījos pa māju, gāju pastaigās pa rajonu, dodot vietējiem opīšiem un tantēm vielu pārrunām. Oho, ārzemniece!? Turklāt vēl blonda un, šķiet, pat stāvoklī. Stūrēju kā plats kuģis pa apkārtnes ieliņām, meklēdama tās, kuras nebūtu pārāk stāvas un slīpas. Tādu nemaz nav tik daudz, dzīvojam paugurainajā Ammānā. Tā pavadīju pirmās trīs atvaļinājuma dienas. Gaidīju 29.novembri, kad bija norunāta kārtējā vizīte pie dakteres. Turklāt, šī tikšanās bija saistīta ar nelielu spriedzīti, jo daktere bija pēkšņi paziņojusi par savu izbraukšanu no valsts uz nedēļu. Viņa noteica - gan jau tik ātri mazais neieradīsies, tiksimies 29.novembrī. Izstāstīju savam puikam, ka viņam iekšā jāpaliek vismaz līdz 29.novembrim, jo noteikti negribēju tā jau tālajā svešumā dzemdēt pie pirmo reizi redzētas arābu tantes.
Saulainais, siltais 29.novembris pienāca bez mazākajām pazīmēm par dzemdību tuvošanos, mierīga devos pie dakteres. Jā, pati vēl gluži normāli aizstūrēju. Daktere sonogrāfijā apskatīja mūsu gaidāmo un apstiprināja, ka viss kārtībā - turpinām gaidīt. Norunājām, ka nākamreiz tiekamies 9.decembrī, dienu pirms liktenīgā datuma. Arī mans asinsspiediens un svars viņu ļoti apmierināja. Tā teikt profilakses pēc mani vēl nosūtīja uz kādām asins analīzēm un uz procedūru, kurai medicīnisko vārdu nezinu, taču process vienkāršs - nolika mani gultā, pieslēdza pie vadiņiem un uz pusstundu vēroja mazā sirdspukstus un kustības. Lai redzētu, kā gaidāmais iekšā jūtas. Abus nosūtījumus veicu tajā pašā dienā un noskaidroju, ka viss ir vislabākajā kārtībā. Turpinām gaidīt, mazais jūtas labi un, šķiet, nekur ārā vēl netaisās. Pēc dakteres vizītes vēl pavisam "netīšām" patukšīju kādas sētmales skaisti ogojošo krūmu, jo kā reiz "netīšām" biju paķērusi līdzi darba cimdus un šķēres, jo šiem zariņiem ir baigi negantie ērkšķi. Jau iepriekšējā dakteres vizītē biju nolūkojusi šo krūmu un klusībā briedu šim skaistuma noziegumam. Izmantoju izdevību, ka biju nedaudz līdzenākā rajonā, pastaigājos, baudīdama nupat saņemtās, labās dakteres ziņas. Pa ceļam, protams, sagribējās uz tualeti un vienīgā iestāde, kas bija pa rokai - Marokas vēstniecība. Paglaudīju savu apaļo punci, žēli ieskatījos apsarga brūnajās acīs un tiku pie ekskluzīvām labierīcībām.
Pēc tam aizbraucu mājās, iztarkšķējos ar klasesbiedreni, kuras pieredzē jau četri bērni, sasmēlos viņas pieredzi līdz krūze pilna. Sacepu trīs lielas plātes ar mūsmāju mīļajiem biešu cepumiņiem. Lai Tamiram prieks. Vakariņām sataisīju gardus tunča salātus, mazgāju drēbes. Rosība augstākajā līmenī. Protams, ik pa laikam vajadzēja atpūtināt noslogoto muguru, bet tā jau ikdienas procedūra. Atbrauca Tamirs, paēdām un devāmies uz slimnīcu, lai veiktu manis jau iepriekš minētās medicīniskās pārbaudes. Priecīgi par labajiem rezultātiem, devāmies notiesāt gardākās "šavarmas" rajonā un pie reizes izlocīt kājas, ieklīdām kādos skaistu nieku veikalos. Lai arī vakars jau vēls, mēs nekur nesteidzāmies, jo rīt (30.novembrī) valsts brīvdiena, Tamirs būs mājās. Skaistāku iemeslu nevarētu iedomāties - pravietim Muhamedam dzimšanas diena! Līdz ar to bijām ieplānojuši vēlo gulēšanu, māju mieru un vēlas brokastis kādā jaunatklātā kafejnīcā, jo jāizbauda vēl pēdējie brīvības mirkļi. Vēl plānā bija mans "baby shower" 1.decembrī, kā arī acis metu uz kādiem Ziemassvētku koncertiem 3.un 4.decembrī. Jo kaut kā ir jāīsina laiks līdz tam +/-20.decembrim.
Kad beidzot (ap pl.23) ieradāmies mājās, nekur nesteidzāmies. Kavējāmies vēlās vakara sarunās par tuvāko nākotni. Tamiram galva kūpēja, jo jaunais darbs jau grib viņu sūtīt pirmajā komandējumā uz Omānu. Viņš mēģināja izdibināt, vai varētu vēl paspēt aizskriet turp, pirms mazā atnākšanai. Es žēlām suņa acīm lūdzos, lai nebrauc. Ja nu kāds ierodas jau pavisam drīz? Tā nu mēs nosacīti svētā mierā vakarējām. Es vēl prātoju, ka beidzot tuvāko dienu laikā vajadzētu pabeigt krāmēt slimnīcas somu. Tās saturs līdz šim bija kā plašā katalogā izklāts uz viesu gultas. Nu tā - lai visu var pārskatīt un jebkurā mirklī kaut ko pamainīt, noņemt vai pievienot. Kā tai dziesmā - vēl ir laiks, vēl ir laiks, vēl ir laiks...
Beidzot aizgājām gulēt. Es ērti (cik nu tas iespējams ar maniem 9 mēnešu gabarītiem) iekārtojos uz Tamira krūtīm un noskaņojos saldam pirmsbrīvdienu miegam. Tamirs, kā ierasts, pāris sekunžu laikā atstāja realitātes dimensiju un jau klīda miega pļavās. Es pamazām atslēdzos....
Līdz pēkšņi!
Baiiiiigi iesāpējās tur lejā. Tā, ka momentā gribēju pagriezties otrādi un sarauties mazā čokuriņā. Tamirs vēl kaut kādā miega režīmā mani (savā lielajā mīlestībā) negribēja laist vaļā, es gluži vai pikti pateicu, lai laiž. Saritinājos un plānoju turpināt gulēt. Pulkstens - apmēram 1:30. Pēc dažām minūtēm asā sāpe atkal iekoda tā, ka šoreiz mani izsvieda no gultas. Kādu pusstundu klīdu pa māju, meklēdama vietu, kur sāpes būtu vieglāk pārlaist. Vairākas reizes attapos tualetē un ķermenis pats automātiski lika sāpes izelpot. Nodomāju - nu nevar būt, ka tik bieži, tik regulāri un sāāāāpīgi var norisināties kaut kādas mācību kontrakcijas, par kurām līdz šim bija dzirdēts. Bet tās taču nevarētu būt īstās dzemdības! Visur runā un raksta, ka pirmās dzemdības ilgst garu garās stundas un sākas ar retām, viegli izturamām sāpēm. Pa vidu asajām lejas daļas izjūtām, mēģināju atrast, ko Google saka par notiekošo. Pie skaidrības netiku, izmantoju to, ka mana māsiņa dzīvo Amerikā un viņas laika zonā vēl visi nomodā (man jau 2 naktī). Centos izklausīties sakarīgi, jo galu galā - nevarētu būt, ka ir sākušās īstās dzemdības. Es taču nevaru ļaut krist izmisumā no kaut kādām viltus sāpēm. Māsiņa kopā ar savu vīru, kuriem pūrā jau 3 atvases, uzdeva vairākus prātīgus jautājumus un mierināja, ka tas viss ir normāli un lai mēģinu atpūsties. Nodomāju - ne-ie-spē-ja-mi! Pēc māsas ieteikuma mēģināju telefonā tikt pie kontrakciju skaitītāja. Jo sajūtas teica, ka sāpes ir regulāras, taču fakti un cipari palīdzētu tikt pie lielākas skaidrības. Sadusmojos uz tehniku, man nekas neizdevās. Turpināju sāpēt un dziļi, dziļi elpot itin bieži. Bet vēl turējos kā drosmīgā lauvu māte - Tamiru nemodināšu. Cik nav dzirdēts par to, kā pirmā bērniņa vecāki aizskrien uz slimnīcu daudz par ātru un vairākas reizes! Es jau nu tā nedarīšu. Palikšu mājās līdz pēdējam. Lai arī sāpes kļuva arvien biežākas un stiprākas (apmēram reizi piecās minūtēs), pa vidu prāts apskaidrojās un zemapziņa teica - pabeidz to slimnīcas somu! Cik varēju, to arī darīju. Ja nu tomēr...Sāpes turpināja pieaugt biežumā un spēkā. Kad uznāca kontrakcija (ko īsti vēl negribēju pieņemt kā īstu kontrakciju) nometos četrrāpus vai sakumpu pie virtuves darba virsmas, līgojoties un mierinot sevi - Pāries, pāries. Elpoju, cik dziļi vien spēju. Biju lasījusi, ka kontrakcijas var uztvert kā jūras vilni, kas uznāk un drīz atkal, pavisam noteikti pāriet. To es arī sev atgādināju, sakot: Vilnis. Vilnis. Vilnis. Pašai par sevi tagad jāsmaida, kā es Vilni piesaucu. Bet, šķiet, drusku palīdzēja.
Plkst.3 vairs nevarēju sevi apmānīt, ka tās tikai mācību sāpītes. Sapratu - kaut kas notiek pa īstam! Gāju modināt līdz šim apžēloto Tamiru. Viņš, liels gulētājs būdams, uzreiz tik vienkārši nemaz nemodās. Pēc pirmā bakstījuma, pat aizgriezās prom no manis! Nodomāju: Vot, neģēlis. Kļuvu noteiktāta, to viņš beidzot uztvēra nopietni. Skatījās manī it kā pēkšņi nakts vidū pie viņa gultas stāvētu priekšnieks un teiktu kaut ko par gada beigu atskaitēm. Pēc mirkļa viņš tomēr atjēdzās, atpazīdams sievu un noticēdams, ka iemesls ir nopietns, jo Liene pēkšņi sakumpa un smagi elpoja, nespēdama viņam bilst ne vārdiņa. Teicu, lai aši gūglē kontrakciju skaitītāju, jo mums skaitāms kas nopietns. To drīz vien dabūjām, jo laimīgā kārtā mans Tamirs ir nedaudz prasmīgāks ar mūsdienu tehnoloģijām. Bija visnotaļ pārsteidzoši redzēt, cik bieži uzreiz likām aplikācijai strādāt. Kontrakcijas ilga apmēram minūti un tām pa vidu bija 5, 4 vai tikai 3 minūtes. Kad atnāca kārtējais Vilnis, Tamirs mani atbalstīja, cik spēdāms. Te masēdams muguru, te glaudot, te pieturot vai vienkārši iedrošinot. Liku viņam aši savākt kādas savas lieta, kas varētu noderēt slimnīcā (ja nu tiešām jādzemdē). Tā mēs sāpējām, elpojām, vaidējām, skrējām, pakojāmies, neticējām līdz plkst.4, kad Tamirs teica - laikam sūtīšu ziņu dakterei. Es pavisam noteikti noteicu - nē, zvani! Zvans mūsu dr.Elenai, kura sākotnēji nemaz nesaprata, kas par lietu un iedeva vien vispārīgu ieteikumu. Tamirs otrreiz ņēmās skaidrot, kas viņš ir un ka tā Liene no Latvijas ir tā, par kuru viņš runā. Nu lieta bija skaidrāka. Daktere uztvēra lietas nopietnību un lika mums doties uz slimnīcu, viņa to tūlīt sazvanīs un pabrīdinās.
Kontrakcijas kļuva vēl baisākas un asākas. Vilnis bija pavisam liels. Bet es turpināju elpot un mierināt sevi, ka tā sāpju minūte tūlīt pāries, pāries. Ātri, mantas mašīnā. Tamir, neaizmirsti auto sēdeklīti! Vēl sāpju transā paspēju paķert kastīti ar svaigi ceptajiem biešu cepumiem un lielā apzinībā izstaigāju mājas, lai izslēgtu visus gaismas slēdžus. Ievēlos mašīnas aizmugurē, pieteicu, lai Tamirs brauc lēni un prātīgi, jo katrs pagrieziens, pakalniņš, bedrīte sāāāāp. Varu tikai iedomāties, cik grūti Tamiram bija paklausīt, jo ielas tukšas, sievai sāp - beidzot varētu vālēt uz visiem 200. Bet nē, viņš bija ārkārtīgi iejūtīgs un rātns braucējs. Man viss notiekošais likās tik bezgalīgs. Vilnis auga augumā, es turpināju vārtīties pa mašīnas aizmuguri, elpojot, ik pa mirklim pametot skatu aiz loga, lai nojaustu, cik tālu esam tikuši. Slimnīcā ieradāmies apmēram plkst. 4:45. Tamirs pārliecinoši piebrauca pie pašām Emergency durvīm, no kurām viņam tūlīt lika pabraukt drusku nostāk, kamēr medmāsiņa jau mani lika ratiņkrēslos. Tā izrādījās tā pati māsiņa, pie kuras vēl pirms dažām stundām biju veikusi to bērniņa labsajūtas pārbaudi. Pat Tamiram pirms tam biju teikusi - cik jauka medmāsiņa, gribētu, lai viņa ir kopā ar mani dzemdībās. Re, ka uz mirklīti tā arī sanāca!
Steigšus tiku aizvesta uz dzemdību nodaļu. Nu, tā kā filmās rāda - ātri, ātri. Lifts, pagrieziens, pogas, durvis, spožas gaismas, esmu gultā. Tamiram diemžēl, diemžēl lika palikt aiz durvīm, jo mani vajagot apskatīt. Redzēju, ka apskates telpā esmu vienīgā tā brīža dzemdētāja, turpināju pieprasīt Tamiru pa vidu Vilnim un visam pārējam. Medmāsu komiteja (kādas četras, piecas) stingri palika pie saviem noteikumiem. Un tad sākās viena no baisākajām daļām. Jā, protams, sāpes turpināja pieaugt. Mani ar īpašo jostu gribēja piesprādzēt pie gultas, lai var klausīties mazā sirsniņu. Lika man rātni gulēt uz muguras. Es viņām saku - es NE-VA-RU! Man sāp! Tobrīd viņas, droši vien, nenojauta (tāpat kā es), ka mana dzemdību minūte ir pavisam tuvu pienākusi. Un medmāsu banda kā strikti robežsargi uzsāka jautājumu plejādi. Kā tevi sauc, kura grūtniecība pēc kārtas, vai ir bijuši aborti, vai ir bijis šis un tas un vēl kaut kas...un vēlreiz - kā tevi sauc, kurš mēnesis, vai kļuvi stāvoklī dabīgā veidā...Kā. Mani. Tas. Tracināja! Šķita, ka viņām tak vispār siržu nav! Gultā sāpju agonijā mocās dzemdētāja, bet viņas lietišķā aukstumā turpina aizpildīt savus papīrus. Droši vien parasti viņas apkalpo sievietes, kuras kā pēc grāmatas ir atbraukušas savā dzemdību sākumā ar retām un izturamām sāpēm, kurām pa vidu ir laiks rātni papļāpāt par šo un to. Tad beidzot viņas mani pārbaudīja. Trīs gabalas pēc kārtas ar saviem ziņkārīgajiem pirkstiem spraucās man iekšā. Laikam nespēja noticēt, ka esmu atbraukusi ar (jau!) 7 cm atvērumu. Kad pie manas lejasdaļas bija piesēdusies jau trešā māsiņa, es pat uzdrošinājos pateikt - bet mani jau pārbaudīja! Viņa vēsi atbildēja, ka vajag pārliecināties. Kaut kad tam visam pa vidu man tika iedota arī skaistā slimnīcas kleita ar vaļējo muguru - nu tāda, kādu arī rāda filmās. Ļoti gaumīga un eleganta, protams. Mani pārsteidza, ka viņas sagaidīja, ka es pati to sev tā vienkārši uzvilkšu ar SEPTIŅU centimetru koridoru savā lejiņā! Biju drosmīga un teicu, lai palīdz. Palīdzēja. Tad viena no pratināšanas komitejas saka, ka iedošot man injekciju. Es prasu - kādu? Pretsāpju. Es saku, ka negribu nekādas injekcijas. (Tagad brīnos, kur mana tāda vīra drosme kaut ko tādu laist pār lūpām mirklī, kad sāp visvairāk, cik manā dzīvē ir sāpējis.) Dzirdēju, ka viena medmāsa gluži vīlusies par to, ka viņas šļircīte atteikta. Cita skaidroja - raksti, ka paciente atteicās. Tad man degungalā vēl iegrūda papīru arābu valodā, kas man bija jāparaksta. Tas esot par to, ka pati aptveru, ka esmu piekritusi dabīgām, bez pretsāpju līdzekļu pavadītām dzemdībām. Parakstījos. Tagad būtu interesanti redzēt, kāds tas sāpju paraksts izskatās. Vēl jocīgāk šķita tas, ka man noņēma arī īkšķa nospiedumu ar kaut kādu stipri zilu tinti. Dievs vien zina, kāpēc. Kādu noziegumu biju pastrādājusi? Beidzot garā formalitāšu rinda beidzās. Un tad viena no māsiņām man mierīgi, monotoni saka - Tā, šis bija pirmais "stage", tagad būs otrais. Es pārjautāju, ko tas nozīmē. Atbildi saņēmu, kad mana gulta jau sāka braukt. Uz izspiešanu!
Koridorā starp visām māsiņu sejām pēkšņi parādījās arī manas dakteres gaišais smaids. Ja viņa ir ieradusies, tātad lieta nopietna - būs bērns! Jo dakteris šeit ierodas tikai uz pašu pēdējo mirklīti. Paldies Dievam, ka mūsu Elena dzīvo tik tuvu, ka tādā zibens ātrumā varēja ierasties pie savas baltās dzemdētājas. Aizstūma mani uz nopietnā darba zonu, plkst. 5:20. Ieslēdza lielo lampu, pacēla kājas gaisā, tām virsū uzmauca zilus plastmasas maisus. Medmāsas arī uzvilka jaunus plastmasas tērpus. Laikam būs šmuce, nodomāju. Tam visam pa vidu, protams, turpinājās arī asssssas un nu jau pavisam biežas sāpes. Tām pa vidu pavisam noteikti prasīju: Kur ir mans vīrs? Jo daktere bija solījusi, ka varēsim būt kopā, tāpēc nesapratu, kāpēc visu šo garo laiku (apmēram 15 min) biju atstāta bez viņa. Kāda no māsiņām izbrīnīta jautāja: Ā, tu gribi, lai vīrs ir ar tevi? Protams! Tad drīz vien Tamirs ieradās un ieņēma pozīciju pie manas kreisās rokas, daktere manai labajai rokai ierādīja kaut kādu kloķi gultas sānā. Tamira klātbūtne bija kā labākā injekcija, goda vārds. Kāds pazīstams un mīlošs cilvēks, kurš kaut drusku spēs just man līdzi... Tā kā mana daktere ir krieviete, viņa sāka ar mani runāt krieviski. Pirms tam biju domājusi, ka dzemdību sāpēs nesapratīšu nevienu svešvalodu, kur nu vēl man tik "tuvo" krievu mēli. Tomēr sapratu. Viņa teica, ka tagad būs jāspiež tā kā ejot uz tualeti pa lielam. Galvu jānoliec uz leju un aiziet. Kā atnāca kārtējā kontrakcija, spiedu. Vēl paspēju pārjautāt, vai acīm jābūt vaļā vai ciet. Nesaņēmu atbildi. Biju sāpēs un dusmīga. Jautāju vēlreiz. Dzirdu, ka esot vienalga. Pie nākamās kontrakcijas atkal spiežu. Atcerējos klasesbiedrenes iepriekšējā dienā doto padomu - spiežot jāsaka sssss...tā arī darīju. SSSSSSSāāāāp!!!!! Bet to jau nevar uzrakstīt, kā sāp. Latviešu valodā nav tādu vārdu, lai pastāstītu tā pa īstam, kā ir, kad sāāāāp, bērniņam nākot pasaulē. Tam visam pa vidu redzēju šļirci. Ko nu darīs? Dievs vien zina. Pēcāk izrādījās, ka man tika veikts neliels iegriezums. Un kā es vēlāk redzēju Tamira bildēs - mazais ieradās ar dubultu nabassaiti ap savu mazo kakliņu. Tā kā baisa čūska tur bija aptinusies un varbūt lika veikt arī liktenīgo iegriezumu. Nezinu, tas vēl jānoskaidro, kad satikšu dakteri.
Tā, kur mēs palikām. Tad nu spiedu "pa lielam" pie pirmās, otrās kontrakcijas. Spiežot šķita, ka viss stāv uz vietas un ka nekas nekur nebīdās. Paldies Dievam, kaut kur tur lejas pusē stāvēja kāda māsiņa, kura vairākas reizes spiešanas laikā teica: Excellent. Tie bija kā svēti vārdi no Debesīm. Šķita, ka varu turpināt strādāt, kamēr dzirdēšu šīs debešķīgās balss Excellent. Pienāca trešā kontrakcija un nu spiedu, cik jaudāju. Un pēkšņi sajutu dzīves lielāko atvieglojuma sajūtu, jo iznāca! Man sanāca un iznāca! Tas bija tik patīkami, tik glumi patīkami. Vēlāk, liekot puzles gabaliņus kopā, sapratu, ka uzreiz pēc tam daktere veikli, klusi, profesionāli, nevienu lieki nesatraucot, atbrīvoja mūsu mazā cīnītāja kaklu no žņaudzējčūskas. Un tad notika TAS!
Tas maģiskais, pārdabīgais, svētais mirklis, kad man uz krūtīm uzlika tādu mazu, kuslu, trauslu, bet tik varonīgu ķermenīti. Viņa izdotās skaņas bija kā skaistākā simfonija, lai arī apkārtējiem tikai kunksti un sīki bļāvieniņi.
Mums. Piedzimis. Dēls! ( Donam bija taisnība, ka tā būs!)
(Plkst.5:35, četras stundas kopš dzemdību sākuma.)
Pavisam īsts, dzīvs, kustīgs, elpojošs dēls! Tamirs man pēcāk stāstīja, ka viena no medmāsiņām jau turēja savas nepacietīgās rokas darba gatavībā, lai ņemtu mazo tīrīt, mērīt, svērt, ko vēl ne. Bet mūsu gādīgā daktere teica viņai, lai stāv pie ratiem. Man tika dotas pāris zelta minūtes, lai apbrīnotu, aptvertu un pastāstītu mūsu LEO, kur viņš ir ieradies un ka viss nemaz nav tik ļauni kā pirmajā mirklī šķiet. Stāstīju viņam, ka mēs ar tēti Tamiru viņu ļoti mīlam un priecājamies par viņa ašo ierašanos. Mana latviskā ievadruna droši vien nedaudz izbrīnīja slimnīcas personālu. Eh, lai jau brīnās. Es tik un tā šeit esmu kā baltais zvirbulis.
Drīz vien Leo tika paņemts, aizvests sazin kur. Mani atstāja turpat, apsedza dubultās segās un visi nozuda. Arī Tamirs. Īsti nezināju, kas būs tālāk. Mani pievienoja sistēmai, laikam būs jāgaida, kamēr tā dzīvības sula manī satecēs. Gulēju, centos aptvert, kas tas tikko bija. Vēl pirms dažām stundām laidos saldā brīvdienu priekšvakara miegā uz sava mīļotā krūtīm, bet nu guļu slimnīcā ar sašūtu lejas galu un kaut kur šajā milzīgajā slimnīcā bija mans mazītiņais dēlēns. Leo ieradās 2,6 kg svarīgs un viņa skaistums mērāms 48 centimetros. Gulēju, atvilku elpu, brīnījos, ka dzemdības var notikt TIK ātri. Pēc mirklīša uzradās Tamirs ar telefonu, kura ekrānā man pretī lūkojās dažas ļoti mīļas acis - mamma un tētis. Tamirs jau apzinājis svarīgākos personāžus. Kaut kur starp samaņu un vieglu šoku nedaudz pastāstīju mammai, kas nupat noticis. Izteikt notikušo vārdos palīdzēja pašai drusciņ labāk saprast nupat piedzīvoto.
Nogulēju tai tukšajā, vēsajā telpā gandrīz stundu. Tad beidzot mani pārvietoja uz mūsu apartamentiem. Tiku stumta pa slimnīcas gaiteņiem. Atkal tāda kā filmas sajūta. Apkārt visādas sejas, ļaudis skatās uz mani nelielā izbrīnā, ziņkārē, līdzjūtībā. Starp svešajām divas pazīstamas - Tamira mamma un tētis, kuri jau nepacietībā dega ieraudzīt savu mazdēlu. Ieradāmies istabiņā, lēnām, lēnām iegāju tualetē aizskalot liktenīgo asins straumi, kura mums bija atnesusi mazo Leo. Visas kustības šķita kā video palēninājumā. Lēnām ielīdu gultā un to vien gribēju kā atlaisties un vismaz morāli aizlaisties no slimnīcas nemājīgajām sienām un norisēm. Gribēju domās pa sekundītei pārcilāt lielās satikšanās nianses. Gribēju atcerēties pilnīgi visu, lai nekad to neaizmirstu. Tikpat ļoti gribēju, lai mūsu Leo beidzot tiktu atvests pie mums. Tas gan bija kādu laiciņu vēl jāpagaida. Kad mūsu dēlu atveda, parakstīju papīru, ka piekrītu, ka viņš paliek mūsu istabā un mēs uzņemamies pilnīgu atbildību par savu puiku. Pārsvarā visas Jordānijas dzemdētājas vēlas, lai mazos tur kopējā mazuļu telpā, kur tos kāda plastmasā tērpta māsiņa kā fabrikā pārģērbj, pabaro ar maisījumu un šad tad aizved īpašniekiem atrādīt. Mēs bijām tās dienas jocīgie, kuri paši gribēja cīnīties ar bērna barošanu un visu pārējo. Kur tādi savādi ļaudis kā mēs, gadās, ne?
Slimnīcā gāja kā jau slimnīcā. Medmāsiņas visos diennakts laikos nāca mani apčamdīt, patausīt, pabakstīt, visus galus apskatīt, kaut ko iepotēt, pajautāt. Kāda prasīja, kāpēc mēs savu dēlu par Leo esam nosaukuši. Tas taču neesot arābu vārds. Atbildēju, ka es taču neesmu arābiete. Viņa turpināja brīnīties- un vīram tāds vārds patīk? Kāda cita izbrīnīta jautāja, kāpēc esmu uzvilkusi tik lielu pamperi, vai tad man nekā mazāka nav. Un vispār - kāpēc es nerunāju arābiski? Takts šeit ir ekskluzīva delikatese, nudien. Nekas, tas mūsu prieku nākamajā dienā doties mājās darīja jo lielāku. Prom no visām šaļļainajām tantēm, kuras par visām varītēm centās mani pierunāt beigt māžoties ar krūti un iedot bērnam normāli paēst maisījumu no pudeles. Prom no tiem, kas nakts vidū istabā saslēdz visas gaismas un iedur dibenā vai nomaina misenes maisiņu. Prom no bezgaisa karstās istabiņas, kur jāsvīst vienā svīšanā. Prom no ēdienreizēm ar baltmaizi. Prom uz mājām jauno dzīvi mācīties!
Mājās smīnēju par to, kā biju gatavojusies dzemdībām. Ko tik nebiju salasījusies, saklausījusies, saskatījusies. Biju gatava garajam pirmo dzemdību maratonam. Datorā biju sakārtojusi veselu dziesmu plejādi, ko klausīties, kamēr viss tur lēnām vērtos vaļā. Biju prātā sarindojusi visus našķus, ko palēnām grauzīšu, spēku gūšanai un uzmanības novēršanai. Tamiram biju stāstījusi, ka, dzemdību pirmajam posmam sākoties, gribēšu ieiet dušā un nolakot nagus (jo tas taču palīdzētu dzemdēt, vai ne?). Bet Dieva scenārijā bija pavisam cita notikumu gaita. Varbūt tāpēc, lai viss paskrietu tik ātri, ka es tā līdz galam neaptvertu, cik tas viss grūti un baisi. Arī zobu labāk izraut ātri un pēkšņi, nekā lēniņām. Arī ar izpletni vieglāk esot izlekt, ja to dara aši, aši. Varbūt tāds ātrums mums bija iedalīts, lai pēc kāda laiciņa varu kā Sprīdītis teikt: Nu man atkal ir dūša, ķeramies pie māsiņas! Lai nu kā tur būtu, sirds pilna pateicības, ka mūsu Leo ir klāt! Steidzīgs kā maziņš sprinterītis. Smalks kā rasas lāsēm rotāts zirneļa tīkliņš. Maigs kā pīļu mātes dziļākās dūnas. Domīgs kā Saeimas deputāts. Tik izcils visā savā būtībā.
Paldies Dievam triljons miljons reižu! Es esmu mamma!