Mans dzemdību stāsts

Vēl pirms dzemdībām ar draugiem jokojām - labāk, lai puika piedzimst 8.martā, nekā 9.maijā  - tā nu aizjokojāmies. Ap diviem naktī no 7. uz 8.martu saku just kontrakcijas. Piefiksēju, ka ir regulārās un miegs vairs nevienā acī. Iegāju dušā, izmazgāju matus, piekartoju dzīvokli un tā arī gulēt vairs neaizgāju. Ap 7 no rīta modināju topošo tēti un paziņoju, ka jābrauc. Mierīgi savācam visas mantas, iebraucām ziedu veikalā. Nopirkām tulpju klēpi, lai apsveiktu visas slimnīcas dāmas Sieviešu dienā un braucām uz 70 km tālo slimnīcu.
Jau braucot likās, ka sāpes ir diezgan labas. Hehe, kā tad - manas naivās pirmo dzemdību ilūzijas.
Atbraucām, piereģistrējāmies, tikām pie ģimenes palātas un gāju uz apskati. Apskatē ārsts pasaka, ka process ir sācies, bet vēl tikai iesildīšanās. Tā nu no 10:00 dzīvojāmies pa slimnīcu. Pa vidu regulārajām kontrakcijām noklausījāmies slimnīcas pagalmā sievietēm veltīto koncertu operdziedātāja izpildījumā.

 Ap četriem dakteris apskatē pasaka, ka viss veras diezgan gausi un “iepriecina”, ka nav teikts, ka vispār šodien paspēsim. Es šokā, jo sāpes jau tajā brīdī likās trakas. Nespēju tam noticēt. Arī topošais tētis jau izmisumā, jo nekādi nespēj man palīdzēt - tik vien kā ar vārdiem atbalstīt. Draugu ieteikumi par muguras masēšanu un citu fizisku atbalstu cieš fiasko - nekas man nepalīdz. Sešos jau sāpes ārprātīgas un sāku pamatīgi ieskandināt slimnīcas gaiteņus. Nu arī dakteris atzīst, ka beidzot kaut kas sāk kustēties. Bet tajā momentā man likās, ka varu netikt līdz galam. Laiks līdz astoņiem jau pagāja kosmosā, kontrakcijas vairs neatlaida un astoņos atvērums 8 cm. Es atkal šokā, jo tas nozīmē, ka vēl teorētiski 2 stundas neizturamo moku. Likās, ka sajukšu prātā un vairs nevaru. Spēka vairs nebija - negulētā nakts lika par sevi manīt. Un vēl mani personās “iepriecina”, ka vakar vienai sievietei pie 8 cm vispār apstājās process un beigās ķeizars! 
Paldies Dievam, manas plānotas 2 stundas izvērtās 20 minūtēs un jau biju uz galda. Spiest vajadzēja ļoti ātri, jo mazajam sāka radīt problēmas ar sirsniņu - gāja ārā ar saspiestu nabas saiti. Visa procesa laikā ārkārtīgi daudz kā psiholoģiski tā fiziski palīdzēja ārsts un vecmāte. Tā nu neilgi pirms deviņiem pasaulē nāca mūsu brīnumiņš. 

Lai arī jaunais tētis ļoti pārdzīvoja, ka nevarēja nekādi man fiziski palīdzēt, viņa klātbūtne man bija ārkārtīgi svarīga. Brīdis, kad personāls mūs pirmo reizi dzemdību zālē atstāja vienus ar mazo dvēselīti un ieslēdza fonā latviešu šupuļdziesmas, līdz šim ir bijis skaistākais manā mūžā. ?