Mans dzemdību stāsts

Sveikas topošās un esošās māmiņas!

Vēlos ar Jums dalīties savā dzemdību stāstā. Lai jauka lasīšana! :)

Nu lūk, klāt jūnijs un sāk tuvoties mūsu noliktais datums 07.06.17. ,  sākas jau gaidīšanas satraukums, bet nekas neliecināja, ka būtu tūlīt, tūlīt jau jādzemdē. Pienāca 05.06.17. vizīte pie savas ginekoloģes, joprojām nejutu neko, ne treniņkontrakcijas neko. Daktere secina, ka viss ļoti labi, par to vismaz mierīgs prāts. Un tad sekoja teikums, ja līdz 12.06.17. mazā princese nepiesakās, tad stājamies slimnīcā uz ierosināšanu un tūlīt jau uzraksta nosūtijumu. Nu tagad man lielās pārdomas un bailes, kā tas būs, tas tak esot sāpīgāk kā dabīgās dzemdības (visādi stāsti dzirdēti)... Nu jau 07.06.17. , bet pilnīgi nekas nenotiek, nekādas sajūtas, kas par kaut ko liecinātu, runājos ar mazo, ka varbūt tomēr grib ar mammu satikties laicīgi. :) Un nu ar tādām domām dzīvojos katru dienu līdz tomēr pienāca 12.06.17., bet mana bēbene joprojām dzīvojas pa punci. Atceros, ka pamodos un sāku no uztraukuma un bailēm raudāt, likās, ka pat es pati vēl nebiju gatava tā pat kā mana mazulīte... :)

12.06.17.

8.00 Esam klāt Vidzemes slimnīcā, dodamies ar topošo vīru uz dzemdību nodaļu, saraksta visus papīrus, uzlika uz tonīšiem un tad tik mums ierādīja palātu. Ņēmām kopējo, bet ļoti, ļoti cerēju, ka atļaus vīram palikt pie manis pa dienu un paldies dievam arī atļāva, nodaļa bija samērā tukša un nevienam netraucējām. Tad nu lūk, sākās lielā gaidīšana, kad nāks ārsts. 11.00 beidzot jadodas uz apskati pie ginekologa, tad nu lūk, saņēmu pirmo tabletīti, ko ievietoja dzemedes kaklā, tad mūs sūtija atpakaļ uz palātu, lai gaidot, kad pēc 6 stundām būs nākamā tablete. (jāpiemin , ka mani jau sabaidīja ar ūdeņu pārduršanu un tādām lietām) Tad nu sāku gaidīt, kas nu būs, bet vīlos, jo nekas nenotika, tā visu dienu ar vīru sēdējām un kavējām viens otram laiku līdz 17.00 dodos saņemt otro tabletīti, tad jau arī bija samainījušies ārsti. Un jau atkal mani sūta gulēt, tagad tikai jāgaida, nākamajā dienā redzēs ko darī tālāk. Un man atkal nav nekādu sajūtu, ka kaut kas notiktu, sāku jau domāt, ko ar mani rīt darīs un iemigu. 

13.06.17.

Pulkstens aptuveni 1.52 naktī uzmostos augšā, jo sāku just sāpītes, aizgāju uz vannas istabu, it kā pārgāja, domāju iešu atpakaļ gulēt, bet nekā nesanāk strauji sāpes sāk celties spēkā. Pulkstens 2.30 jūtu, ka sāk tecēt, kas silts gar kāju - augļūdeņi, tad nu lūk sapratu, ka jāsāk meklēt vecmāte, viss sākas. Tālāk jau viss notika kā paātrinājumā, vecmāte ar medmāsu ātri, ātri mani un manas mantas aizveda uz dzemdību zāli un nu jau sāpes sāka kļūt neciešamas.. Likās, ka mana mugura tiek lauzta pušu, nekad nebiju piedzīvojusi tādas sāpes, gribējās raudāt, bet pat tam nepietika spēka, bija brīži, kad slēdzos ārā, bet pati sevi turēju pie domas, ka drīz mana mazā būs pie manis, nedrīkst padoties, sākās arī nelabumi un gribējās vemt, bet arī to pārvarēju. Iztiku bez visām atsāpināšanas metodēm. Tad nu lūk, tuvojās jau seši no rīta un jutu, ka beidzot vajag spiest, ļoti izteikti vajag un lūk šeit sākās nelielas nepatikšanas, pazuda sāpju sajūta, vairs nejutu, kad spiest, šeit uzticējos pilnībā vecmātei.... 5.55 mazā Ella Sendija 3,260 kg smaga un 54 cm gara, mana peciņa ir uz mana vēdera, viss, visas sāpes, pārdzīvojumi pazuda šajā mirklī.... Pat nejutu, cik traki sevi biju saplēsusi, to tik sāku just, kad sāka šūt.. :D Vecmāte teica, ka piedzemdēt pirmo bērnu 4 stundās esot rekords, bet arī sāpīgs process, bet nemāku spriest, vai ierosināšana ir sāpīgāka kā dabīgās dzemdības... :) 

Nu jau esam abas sen mājiņās, esam atkopušās, šuves mammai sadzījušas un tagad tikai dūšīgi augam!!! :)