Manas laimes stāsts - mūsu satikšanās

Mūsu mazais jau sākumā pieteica sevi kā īsti veiksmīgu, laimīgu brīnumiņu. Kad ar vīru sākām plānot mazo, darīšana veicās uzreiz. Un arī grūtniecība man pagāja uz maksimāli pozitīvas nots. Nepazīstu es ne grūtniecības nelabumus, ne dedzināšanu, ne traucējošu tūsku. Vienīgās izmaiņas, ar ko bija jāsarod – mani gabarīti. Ja visu mūžu esi bijusi lokana un labā formā, grūtības uzvilkt zeķes ir kas dīvains. Un vēl – es nevienu brīdi nebaidījos no dzemdībām. Man nebija plāna pa punktiem un pa stundām, bet es ticēju, ka visam varēs ļauties, visu izlemt procesā un vispār – tas ir dabīgs, sievietei paredzēts notikums. Es to varu.

Mazais puika mazliet kavēja. Vai arī ne – vienkārši gribēja būt Auns kā tētis, tāpēc pirmās USG noteiktajā datumā ar mums netikās. Bet arī man jau mācās virsū nepacietība, nolēmu vienā skaistā dienā palīdzēt viņam izlemt. Devos pastaigā uz tuvējo veikalu, maršrutā iekļaujot tuvējo mežu ar kāpelēšanu kalnos. Mājās grīdas tieši todien prasījās pēc mazgāšanas. Un vakarā vīram nebija vēlmes doties uz treniņu, tāpēc tā vietā mēs pagatavojām un baudījām saldo fondjū – šokolāde, ananāsi, daži citi augļi un vienam otrs. Tā laikam bija vienīgā pazīme pirms dzemdībām – mana lielā enerģija un vēlme satikt mazo. Un kaut kas no visa nostrādāja – divos naktī ar mazu pakšķi sāka iet ūdeņi. Pamodināju vīru, teicu, ka šodien brauksim satikt mūsu princi. Drīz pēc ūdeņiem sākās arī sāpītes. Un tā kā intervāls bija tāds nesaprotams – uzreiz jau pa 5-7 min, bet jābrauc bija no Pierīgas uz Jūrmalu, tad pamazām posāmies un braucām.

Slimnīcā ieradāmies ap 3:30am. Daktere mani pārbaudīja, uzlika klausīties tonīšus. Viena lieta mazliet ne pēc plāna. Ja es gribēju mājās pavadīt ilgāku laiku un braukt uz slimnīcu jau gatavāka, sāpītes mani samulsināja – biju ieradusies vien ar 1cm atvērumu. Mūs ielika divvietīgajā palātā, jo kā reiz visas ģimenes palātas bija aizņemtas. Bet nekas. Vīrs iemetās vienā gultā, es novietojos blakus un gaidīju. Sāpītes palika jūtamākas, varbūt drusku biežākas, bet viss bija ciešami. Tikai aizmigt neizdevās, lai kā gribētos. Ap 7:00 mani pārbaudīja vēlreiz – 2.5, nu, varbūt 3cm. Aizsūtīja pastāvēt dušā, sagatavoties arī ar mazo klizmiņu – tā teikt, lai ceļš brīvs. Iedeva arī svecītes, kas mīkstinot dzemdību ceļus. Apjautājos vīram par tām (kā nekā arī dakteris), viņš pamāja ar galvu, ka nekas slikts tas neesot. Tad nu turpinājām gaidīt. 9:00 Jūrmalas slimnīcā beidzas maiņa, tādēļ nākamā apskate man jau bija gaidāma pie vecmātes, kas man arī pieņemtu dzemdības. Cik atceros, vārds bija Sarmīte un pati sieviete – ārkārtīgi jauka.

Vai nu ar laiku, vai ar svecīšu palīdzību, bet sāpītes sāk kļūt lielākas. Ap 8:30, kad mūs uzaicināja nākt pakaļ brokastīm, ēšana man vairs ne tuvu nebija prātā – aizsūtīju vīru pateikt, ka tomēr „gribēšu puisi ar adatu” – epidurālo anestēziju. Bija pagājušas jau gandrīz 7h, sapratu, ka varētu būt pārāk nogurusi, ja sāpītes vēl pieņemsies sparā un process prasīs vairākas stundas. Domāju vien par to, lai beigās būtu spēks palīdzēt mazajam tikt ārā. Anesteziologu man piesolīja pēc nākamās apskates – tātad pēc 9:00. Apskatē secināja – 5cm. Nē, ja pusceļš jau ir tik sāpīgs, man noteikti nebūs spēka beigās aktīvi strādāt. Izrādās, tāds ir mans sāpju slieksnis. Atnāca māsiņa, paņēma analīzes un tad sekoja kādas 20 smagākas minūtes, kamēr anesteziologs tik galā ar otru māmiņu, kas arī tobrīd bija procesā.

Anesteziologs – fantastisks, jauns vīrietis – mati zirgastē, ja nemaldos, arī auskars. Un ārkārtīgi pozitīvs. Un arī man iedalīja savu pozitīvisma devu. Beigās, kad EA jau bija iedurta, abi bijām tik priecīgi, ka viņš atzina – „negribu es iet uz to apendicīta operāciju, palikšu te, te ir tik priecīgi”. Jā, EA man dāvāja apmēram 2h svētlaimes. Runājāmies ar vīru, kad nāca kontrakcija, turpināju elpot, kā bija mācīts kursos, bet nejutu neko, kas mani mocītu. Siltums kājās un laime par gaidāmo satikšanos.

Pēc pāris stundām gan atkal sāku ko just, tādēļ lūdzu, lai vīrs apjautājas par papilddevu. Atnāca vecmāte, šoreiz cita, jaunāka meitene, kam pat nepaspēju uzzināt vārdu. Paskatījās atvērumu – gatavs, pilni 10cm un no anestēzijas jēgas vairs nebūtu. Jaunā vecmāte palika pie manis visu atlikušo laiku. Mazais gan vēl bija augstu, bet mēs gaidījām kopā. Centos klausīt, ko viņa saka, pozas, elpošanu, visu. Palīdzējām mazajam nākt. Mans lielais pārsteigums – nevienos kurss nevar iemācīties pirmo reizi dzemdēt. Tām sajūtām sagatavoties nevar. Mana vienīgā sāpe par puikas dzimšanu – es nebiju gatava šim pārsteigumam. Laikam kādu laiku vēl nožēlošu savus „es nevaru” gan lejup slīdēšanas laikā, gan pēc tam spiešanā. Es varēju. Es tikai nemācēju, nesapratu. Un lielais pārsteigums par visu, par tām „īstajām” sajūtām, man laikam neļāva atrast tos muskuļus, ar kuriem palīdzēt mazajam.

Pusotru stundu pēc tam, kad man konstatēja pilnu atvērumu, 13:25 skaistā, saulainā marta dienā, piedzima mūsu puika. Liels, cik es sapratu, 55cm, 3775g. Bet bezgala mīļš, silts, uzreiz tika uzlikts man uz punča. Tā sajūta ar mazo kukurznīti, ko beidzot bijām ar vīru sagaidījuši – ne ar ko to nevar salīdzināt. Pēc visiem maniem „es nevaru”, tajā brīdī es atzinu – es to darītu vēlreiz. Noteikti.

Pārējais man nu jau ir mazliet miglā tīts. Gan šūšana, jo beigās procesā man palīdzēja gan vecmātes, šķiet, ka pat divas, gan ārste, kas arī laikam veica iegriezumu; gan mazā svēršana, mērīšana. Es biju dabūjusi viņu sev uz vēdera, aptinusi rokas riņķī. Kamēr mazais nebija pie manis, es vēroju abus ar vīru. Bērnu daktere Elza (ko abi ar vīru jau labu laiku pazīstam personīgi (man bija liels prieks un pārsteigums viņu ieraudzīt)) apskatīja mazo, tad atdeva man. Un mēs turpinājām baudīt mazo, zilacaino laimīti.

Stāsts sanāca garš. Bet ir pagājis mēnesis, ir apkopojušās gan domas, gan emocijas. Un ir nākušas dažas atziņas:

Tas ir dabīgs process un mēs visas to varam. Jautājums ir par to, cik gatavas mēs tam esam un cik izturīgas savā raksturā. Es laikam drusku mazāk gatava, drusku mazāk izturīga.

Man nav neviena slikta vārda, ko teikt par Jūrmalas personālu. Ne par iegriezumu, ne svecītēm, ne oksitocīnu, ko man iedeva paralēli EA, lai nepazustu kontrakcijas. Ne par dakteres spiešanu uz mana vēdera, jo man pašai nesanāca. Viņi visi mums abiem ar mazo palīdzēja. Tātad tā vajadzēja. Paldies.