Manas dabiskas dzemdības pēc ķeizargrieziena

Tātad nu tā...  Viss sākās ar to , ka 2008. gadā kad gaidīju savu meitiņu mana acu ārste noteica diagnozi - tīklenes atslāņošanās , un līdz ar to aizliedza man dzemdēt pašai. Toreiz biju vēl pārāk jauna un naiva un pie citas ārstes pārbaudīties tā arī neaizgāju. 2008. gada 9. oktoba naktī , 5 dienas pirms plānotā ķeizargrieziena datuma sākās kontrakcijas un devos uz Rīgas dzemdību namu. Tur man kā ierasts parastajās dzemdībās sāka mērīt tonīšus un puss stundu marinēja pirmdzemdību palātā , līdz devās pārbaudīt atvērumu :D pēc tam kad vecmāte visu bij apskatījusi un paziņojusi ka esot jau 10 cm un tūlīt varam iet dzemdēt biju šokā un izbrīnā prasīju vai tad vina neredzēja nosūtījumu uz ķeizargriezienu..  Vecmāte protams šokā galvu saķērusi skŗeja meklēt to pelēcīgo lapeli un  zvanīt uz operāciju bloku lai gatavojas mani pieņem... Vēl pirms ārste mani grieza, ar asarām acīs izteicās ka tie visi okulisti neesot kompetenti lemt kurai jādzemdē pašai un kura būtu jāgriež... Un tā nu arī bij..  2012. gada augusta beigās uzzināju ,  ka atkal gaidu bērniņu...  pats pirmais protams devos pie okulista (pavisam cita ārsta) , kas pateica , ka manām acīm nekas nekaišot tāds,  lai nevarētu pati dzemdēt.. , bet nu jau tā rēta traucējot ...  Protams mana ginekoloģe sākumā bij pilnīgi un galīgi pret dabiskām dzemdībām , jo esot taču tā rēta un pastāvot ļoooti liels risks ka dzemde var plīst... Jau pirms paliku stāvoklī ar otro bērniņu, biju ieņēmusi galvā ka gribu ļoti dzemdēt pati , jo pirmajā reizē izjūtot kontrakcijas , sapratu ka mans sāpju slieksnis ir ļoti augsts un ,  ka esmu no tām ko sauc par "dzemdētājām" :D Tad nu biju ļoti nobēdājusies par savas ginekoloģes teikto , taču domu ,  ka dzemdēšu pati no galvas tā arī neizmetu... katrā vizītē biju ļoti uzstājīga un runāju tikai un vienīgi par dabiskajām dzemdībām..  Laikam ejot arī sonogrāfijas deva tikai pozitīvu vērtējumu par manas rētas un bērna stāvokli...Pēc katras nākamās sonogrāfijas mana dakterīte aizvien vairāk piekāpās manai iegribai dzemdēt pašai....  ap 38 grutniecības nedēļu tiku nosūtīta uz dzemdību nama uzņemšanas nodaļu , lai vienotos ar uzņemšanas nodaļas vadītāju par savām dzemdībām...  Uzņemšanas nodaļas vadītāja nolēma ,  ka jāuztaisa vēl viena sonogrāfija 39 nedēļā (kopumā tās man bij piecas :D ) , taču pieraxtīja arī uz plānoto ķeizargriezienu pilnā 41 nedēļā (10 maijā)... Pēc tam vēl biju uz tonīšiem dienas stacionārā , kur atkal man pateica ,  ka bez līguma ar mani neviens neņemšoties un lai tik ķeizaro ārā jo varu nomirt es un mans bērns un mana dzemde esot nepilnvērtīgs orgāns, kas vairs nespēj normāli funkcionēt .....Drausmīgi ņēmu pie sirds un uznāca kārtējās bailes un bimbiens.

Tā kā noteiktais dzemdību datums bij no 2 -7 maijam tad cerēju,  ka līdz 10 maijam jau tiešām mazais būs laukā un par ķeizargriezienu jāuztraucas nebūs (baidījos ļoti ,jo  no pirmās reizes kā izrādās bij radušās pamatīgas bailes no šīs operācijas)... Tad nu pienāca 2 maijs un tik pat ātri arī pagāja..  pienāca 7 maijs un tik pat ātri arī pagāja :D ko tik es pa to pēdējo nedēļu nedarīju lai tik mazais nāktu pirms 10 datuma ... staigāju kilometriem , mazgāju grīdas , staipīju smagumus,dzēru nošpu, pat centos mīlēties ar vīru kaut gan jutos kā valis un nekādas gribēšanas nebij... nu visu , visu ko vien varēju internetā atrast...  Nu un tad bij pienācis 7 maija vakars un savu mazulīti tā arī vel sagaidījusi nebiju un atkal kārtējo reizi rakājos internetā , lai atrastu kādas brīnumzāles , kas mazo izvilinātu un tur es uzdūros ricīneļļas kokteilim un , lai kā arī negribētos dzert kaut ko tik briesmīgu , izlēmu sapirkt visu tam nepieciešamo un nākamājā dienā, kura man bij palikusi uz brīvām kājām , to izmeiģināt( 9 maijā plkst 12:00 man bij jāiestājas uz ķeizargriezienu).... 8 maija rītā pamodos ap 10iem ,ņēmu savu meitu un draudzeni ar viņas bebi pie rokas un gāju iepirkt sastāvdaļas. ap pulkstens 2iem dienā aizgājām pie viņas un izdzēru pirmo lielo devu... pēc tam gāju staigāties ar citu draudzeni un žēlojos ka nu nekā un nekā , jo it kā pavelk un pavelk bet nekas nopietns tā arī nesākās... aizgāju mājās bet meita palika pagalmā pie mājas spēlēties ar draudzeni...aizejot mājās konstatēju,  ka nu beidzot tad ir sākusies arī caureja ,kurai vajadzēja būt no šī caurejas līdzekļa ko dzēru.. tā nu visu vakaru nodzīvojos uz poda un līdz vīra atnākšanai jau atkal paspēju sabēdāties ,ka nekas nenotiek un izraudāt ziloņa asaras par to, ka man vairs nekad nebūs dabisku dzemdību.. no dusmām izrāvu vēl vienu ricīneļļas pudeli un tā kā kakāt vairs nebij ko  , devos gulēt..  aizmigu tikai ap pulkstens 12iem , jo visu laiku raudāju spilvenā un nespēju nomierināties....... murgoju.... pamostos ... asas sāpes vēdera lejas daļā ar 2 minūšu intervālu, brīžiem 5 mniūšu intervālu... un tad es padomāju:"nu ir gals klāt-rēta plīst- es mirstu ...un kas būs ar manu bebi?" Taču kad sapratu, ka sāpēm ir kaut kādi nedaudz sakarīgi intervāli, iegāju vannā, lai saprastu vai es tiešām nemirstu.. Tur es relaksējos , apdomāju to , kas notiek un sapratu , ka tomēr dzemdēju...  Un ticiet vai ne , bet smaids bij līdz ausīm...  Biju tik priecīga ....Uz katras kontrakcijas smaidīju , kaut gan sāpēja jau pamatīgi..  iznācu no vannas , apgūlos gultā un gaidīju, kad pamodīsies mans vīrs (viņam bij jāceļas 3:50 tonakt uz darbu),  lai paziņotu viņam labo vēsti.. sagaidīju vīra pamosšanos un ātri saģērbušies braucām uz slimnīcu... ielas bij tukšas ,  nakts bij silta un skaista..  Ieejot uzņemšanā ar smaidu uz lūpām vecmātei paziņoju:"Labrīt!Mēs dzemdējam!" :D Viņa noteikti pirmo reizi redzēja tik pārlaimīgu dzemdētāju :D Dzemdību palātā bijām pulkstens 5os ..  tonīši..tad jau pus6.. atvērums bij 6 cm ...esot jāiet dušā pasēdēt uz bumbas... tur notusējos aptuveni pusstundu..  7os izvilka mani laukā no siltās  dušas un teica lai pastaigāju un gaidu ūdeņus... es vēl tā pie sevis nosmējos , jo domāju ,  ka man tak ūdeņi noteikti nenoies un būs jādur... tā es smējos 10 minūtes kamēr nogāja ūdeņi... :D atnāca arste un abas kopā ar vecmāti kontatēja ka ir jau 8 cm...  pavilka augļa apvalku bišķi maliņā... vēl izteicās ka dzemdes kakls mīksts kā plūme..  pēc minūtes jau 9 cm...  vēl pēc minūtes (pusastoņos) nu un tagad būs jāspiež :D  likās ka spēka vairs nav ..  jotos izpumpēta bet spiedu un spiedu kamēr plkst7:53 man uz punča uzlika manu mazo mīļo dēliņu... pēc apgares skalas 9 balles.. pilnīgi vesels 3.610 kg un 54 cm liels puisēns ... un es tiku cauri ar mazmazītiņu ārēju plīsumiņu un mans "nepilnvērtīgais orgāns" bij ideālā stāvoklī :) Tā nu es sagaidīju savas īstās ,pilnīgi dabiskās , skaistās un patiešām ideālās ģimenes dzemdības , jo klāt bij arī mans vīrs kurš patiešām vēlējās būt klāt dēla dzimšanā un bij mans lielais balsts visā tajā procesā..  :)   :D Turklāt ,man tur tā izteicās , ka nākamgad gaidot mani atpakaļ uz vēl vienām dzemdībām :D

Vai cik gari izplūdu :D ceru,  ka kādai šis stāsts noderēs kā motivācija , bet protams jāņem vērā katra situācija individuāli un labāk neiespītēties kā to izdarīju es , jo ja nebūtu mans veiksmes gads varētu arī beigties savādāk...  :p

P.S. Vakar manam bumbulītim apritēja 2 mēnesīši...  tas par godu viņam :) :*  un abi mani bērni ir dzimuši 9 datumos :) tā kā par godu arī manai meitiņai , kuru diemžēl nedzemdēju pati jo tad mums būtu viss izvērties daudz savādāk :)