cecii 23. Apr 2014, 10:40

Man ir trīs bērni (3g., 1g., 1mēn.) un nevienam nav bijis koliku. Te gan laikam 3x jāpiesit pie koka, jo jaunākajam teorētiski vēl viss ir iespējams. Vecākais bērns bija no brēcējiem, bet tā nebija koliku vaina. Abi jaunākie mierīgie, no sērijas ēd un guļ.
Kad vēl tikai gaidīju pirmo mazuli, lasīju internetā citu mammu pieredzi, zināju par kolikām. Jau tobrīd sapratu, ka tā lieta nav tik vienkārša un patiesībā viss sākas galvā ( starp citu, arī speciālisti ir atzinuši, ka kolikas patiesībā ir zīdaiņu galvassāpes). Un vēl, pirms dot iekšā nesen dzimušam mazulim medikamentus, der padomāt. Piekrītu šim viedoklim:
"Vai "kolikas" jāārstē?

Gribētos pabrīdināt topošās un esošās māmiņas, ka "koliku" gadījumā nepalīdz ne diļļu ūdens, ne "Espumizans", ne citi līdzekļi "vēderiņam". Tieši pretēji- tie tikai pasliktina mazuļa stāvokli, izjaucot dabisko balansu viņa gremošanas sistēmā. Bērna kuņģa un zarnu trakts taču paredzēts tikai mātes pienam, - visi citādi produkti tikai traumē to un noved pie dažādām disfunkcijām papildus jau esošām problēmām. Uzņemt citus produktus mazulis ir gatavs pirmo reizi tikai no 6 mēnešu vecuma. Tāpēc bērnam, kas cieš no zīdaiņu migrēnas, sevišķi aktuāla ir pilnvērtīga barošana ar krūti. Tā viņu atbrīvos no liekām ciešanām kuņģa dēļ. Bet, pats galvenais, mātes piens veicina zīdaiņa nervu sistēmas normālu attīstību un pat atjaunošanos. Tieši tāpēc vienīgi barošana ar krūti bez papildus piebarošanas līdz 6 mēnešu vecumam, krūts piedāvāšana pēc mazākā pieprasījuma vai satraukuma pazīmes ir "koliku" profilakse." To teikusi psiholoģe-perinatoloģe Ž.V. Caregradska

čabule 22. Apr 2014, 20:17 polama

Vienā lietā es Tev piekrītu- jāatceras, ka viss ir pārejošs.. šiem vārdiem jābūt katra vecāka galvā- lai kas notiktu, tas reiz beigsies- kolikas, vienkārši raudāšana, iesnas vai saaukstēšanās.. jādara viss, lai mazajam palīdzētu, bet nevajag krist izmisumā, jo tam noteikti pienāks beigas.. Tā visu var uztvert mierīgāk un tāpēc ir vieglāk visu pārciest..

zacc 22. Apr 2014, 12:33

Es tā īsti nevaru saprast, bija manam mazulim kolikas, vai nebija. Ap divu mēnešu vecumu parādījās problēma, ka modās naktī raudādams, līdz pakakāja, un tas pats bija arī ap pieciem pēcpusdienā uz kādu brīdi. Bet apmēram divu nedēļu laikā sapratu, ka vajag, pirmkārt, man izslēgt no sava uztura piena produktus, otrkārt, cītīgāk sagaidīt atraudziņu (zīdīju arī ar uzgaļiem, kuru dēļ vairāk sarija gaisu).
Tas, ka jaundzimušajam ir grūti pakakāt, ir normāli. Tā man vismaz skaidroja daktere. Viņi vēl tikai praktizējas darbināt attiecīgos muskuļus (sfinkterus), un gremošanas sistēma arī vēl "mācās" strādāt. Viņas ieteikums bija zīdīt, ļaut zīst, cik vien bieži grib (mātes piens ir viegli sagremojams, satur arī dažus gremošanas fermentus, kas nozīmē arī to, ka tas var tikt sagremots tiešām ļoti ātri, un vēderiņš atkal tukšs), cik vien ilgi grib (tas derēs kā mierinājums, ja tā sāpe nav liela). Šķiet, mūsu gadījumā tas palīdzēja visvairāk.
Biju, protams, lasījusi arī citur informāciju un padomus, gan rakstos internetā, gan forumos. No tā visa lielākais "palīgs" bija vēderiņa masāža. Pielietoju ne tikai rokas kustību, bet arī domu spēku - iztēlojos gaisa burbuli vēderā un kā es viņu izkustinu (tas vairāk bija manis pašas mierinājumam, ka gan jau pāries mazulim tā raize). Un trešais palīgs - mammas tuvums. Pirmos trīs mēnešus es burtiski kritu stresā, ja mazais nebija man blakus. Pagulēt arī nevarēju, ja nepaņēmu sev blakus. Visu laiku gribējās pārbaudīt, vai elpo, vai nav pārāk karsti... Esot vienmēr cieši blakus, arī pati kļuvu mierīga, ka neko nepalaidīšu garām, un pat tādu īstu miega badu neesmu pieredzējusi. Tā nu bieži vien čīksti atrisināja vienkārši vaiga pieglaušana. Ja nē, tad tā bija vēderiņa problēma - vai nu tukšs un jāpiepilda ar pieniņu, vai nu nedaudz sapūties un jāpamasē.

Arī ar Espumizan biju apbruņojusies, bet, tā kā palīdzēja piena produktu nelietošana un pārējais, ko aprakstīju, tā arī neradās pamats to lietot.

Par mani mamma stāstīja, ka arī es esot bijusi mierīgs zīdainis. Viņai izdevās zīdīt mani līdz 3 mēnešu vecumam, pēc tam bija jāatsāk strādāt (padomju laiki...), atslaukšana nelīdzēja izvairīties no mastīta... Bet viņa uzskata, ka tieši tas, ka tik mazai nedeva grūti sagremojamās tumes, palīdzēja pirmajos mēnešos izvairīties no lielām vēdersāpēm. Un arī tā pati auklēšana rokās un vēderiņa pamasēšana. Papildus vēl deva kaut kādu zāļu tēju. Nav nekā ļoti jauna šai pasaulē 😀

Manam mazulim šobrīd gads un gandrīz divi mēneši; šīs pārdomas man vairāk kā tāds atskats pagātnē.

Es sevi uzskatu par mammu,kas nav saskārusies ar kolikām. Uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas bija reizes, ka likās-varbūt puncis sāp!
-5 mēn.
-jā
-jā, tapēc, barojot mazo ar krūti, pirmos 3 mēn.ievēroju diētu, t.i ēdu produktus, kas nav asi, neveicina meteorismu, neizraisa alerģijas.
-jā
-nezinu vai tās bija kolikas, bet mamma teica, ka biju nemierīgs bērns. Bet domāju, ka tas viss bija dēļ stresa tolaik, jo vīrs nebija labs vīrs, lai neteiktu vairāk.

čabule 22. Apr 2014, 11:24 stalker

Tā nu gluži nav- citiem bērniem ir izteiktas koliku pazīmes, bet dažiem to nav un raudāšanai ir citi iemesli- kā mūsu gadījumā 😀

čabule 22. Apr 2014, 10:39

Iepazīsimies 😉
Manai meitiņai ir 7 mēneši.
Cik esmu dzirdējusi- kolikas ir vēdersāpes zīdaiņiem, kas saistītas ar nespēju sašķelt zarnās uzkrājušās gāzītes, tās ilgst no aptuveni 2 nedēļu vecuma, līdz 6 mēnešu vecumam, pakāpeniski samazinoties 3-4 mēnešu vecumā.
Es, protams, baidījos, ka manu meitiņu var piemeklēt kolikas, neviens taču nevēlas, lai viņa bērniņš mocītos ar sāpēm un krampjiem vēderā. Katru raudāšanas reizi uztvērām, kā kolikas un pat sākām dot Espumisan L, bet daktere paskaidroja, ka mūsu mazules raudāšanas iemesli nav saistīti ar vēdersāpītēm, nebija nekādu citu koliku simtomu- mazules vēders nebija sapūties, viņa nestiepa kājiņas, raudāšana arī nebija pēkšņa- sākumā nedaudz pačīkstēja, tad sāka bļaut. Sākām uztvert raudāšanu mierīgāk, nepagāja pat nedēļa un raudāšana bija samazinājusies līdz minimuam, tagad mazā gandrīz nemaz neraud.
Grūtniecības laikā ievācu visu iespējamo informāciju par zīdaini, mazuā aprūpi, problēmām pirmajā dzīves gadā. Tas viss man bija ļoti svarīgi, lai justos droša par to daru. Arī par kolikām biju lasījusi, kursos uzzinājusi kā palīdzēt mazulim ar masāžiņas palīdzību, runājusi ar radiniecēm un draudzenēm, kurām ir bērni- bet nekas no šīs informācijas mums tā īsti nebija vajadzīgs 😀
Runāju ar saviem vecākiem un mamma stāstīja, ka nav novērojusi man kolikas, brālim un māsai gan tās ir bijušas- palīdzējusi likšana uz vēderiņa un silta dvielīša pielikšana vēderīņam un vienkārši samīļošana. Vecāki stāstīja, ka ar mani viss vienmēr ir bijis citādāk nekā ar brāli un māsu, tāpēc viņi nebrīnās, ka kolikas arī nepiedzīvoju 😀
Gaidīšu jautājumus arī rīt 😉