Laimīga mazuļa dienasgrāmata: Kā es satiku savu Kārlīti

Melānija- Superbēbīša mamma
Melānija- Superbēbīša mamma 24. aprīlis 2018 12:55
4716

Vēl dienu pirms šī lielā notikuma apmeklēju dakteri, lai paklausītos mazā zaķīša sirds tonīšus. Nekas neliecināja par to, ka mazais tuvojas un nāks pasaulē drīzumā. Daktere Jolanta vien noteica, ja līdz 24.04 mazais nebūs pieteicies, tad nāksies stimulēt. Nebiju īpaši priecīga, bet aizbraucot mājās turpināju savu ikdienas režīmu. Devos mazā pastaigā pa ciemu.   

 

2018. gada 18. aprīlis! Diena kas atmiņā paliks mūžīgi.

Vis sākās no rīta. Pavadīju vīru uz darbu un aizgāju atpakaļ uz gultiņu lai vēl mazliet pačučētu. Pirmā sāpe vēdera lejasdaļā bija jūtama ap kādiem plkst. 8:30, bet to neņēmu vērā un turpināju čučēt. Nākošā velkošā sajūta bija precīzi plkst. 9:00. To es sajutu spēcīgāku un uzreiz lecu augšā no gultas lai pavaicātu mammai vai tas ir normāli. Kādām ir jābūt šīm pirmajām sajūtām un kas tagad būs? Vai jāsāk skaitīt minūtes? Vai jāsāk uztraukties? Ko darīt?   

Pavisam mierīgi sēdējām laukā uz trepītēm, dzērām rīta kafiju un pļāpājām par šīm sajūtām. Vai tiešām šī ilgi gaidītā diena ir pienākusi? Jāaaaa! Nespēju tam noticēt. Sajūtas bija pavisam satraucošas, bet tajā pašā laikā priekšā vis jauns un nepieredzēts.  Sāpes atkārtojās ik pa laikam, bet ne pēc pulksteņa. Tad iesāpas, tad nē. Skatos pulkstenī, uzņemu laiku, bet tas nesakrīt. Nav sajūta, ka kaut kas notiek tik ļoti lai kādu satrauktu. Nevienam nezvanu. Lēnu garu paēdam brokastis. Turpinām čalot, par to ko varētu sadarīt, jo nekas neliecināja par dzemdību tuvošanos.  Vēderu savilka, tad atlaida. Mamma mani mierina un saka, ka nav jēga satraukties. Ja šī sāpe paliek lielāka, tad jau varam sāk domāt par to, ka tas brīdis tuvojas. 

Ap plkst. 11:00 ierosinu mammai doties pastaigā gar jūru. Laukā pasakaini skaista, saulaina un silta diena. Čivina putniņi un gaisā jūtama šī fantastiskā pavasara smarža.  Ieeju lēnu garu dušā, nomazgājos, izžāvēju matus un ap plkst. 12:30 izbraucam no mājām. Protams, caur veikalu, jo ļoti vēlos nopirkt mazo ūdentiņu un kādu saldu našķi. Jau braucot pie stūres jutu, ka vēders arvien vairāk sāk vilkties un šī sāpe paliek daudz lielāka. Bet ne tāda, par ko vajadzētu satraukties.  Aizbraucot pie jūras pasēžam vēl kādu laiciņu mašīnā, pļāpājam un nu jau sāku pieķert sevi pie domas, ka vajadzētu sazvanīt dakteri un pavaicāt  vai ir vērts satraukties. Izstāstu savas sajūtas  Dr. Jolantai. Viņa  mani mierināja un teica, lai droši staigāju gar jūriņu cik vien varu un atpakaļceļā iebraucu pie viņas, lai paklausītos tonīšus. Protams, sazvanīju arī savu vecmāti, jo arī šodien viņa bija slimnīcā un varēja mani pieņemt uz apskati. Gar jūru nogājām labi lielu gabalu. Sāpes bija palikušas jau daudz stiprākas un jūtamākas, bet ne tik ļoti, lai nevarētu pastaigāt vai zvanītu vīram.  Ap plkst. 14:00 satiku vecmāti Elitu, paklausījāmies tonīšus, apskatījāmies atvērumu. Elita paskatījās uz mani un noteica: "Ew, Melānij! Izskatās, ka būs. Jau četri centimetri."  Es biju tik patīkami satraukta un ļoti, ļoti priecīga. Sarunājām sazvanīties ap kādiem plkst. 16:30, bet ar norunu, ja sāpes paliek stiprākas, tad lai zvanu ātrāk un braucu šurp.  Izejot no slimnīcas zvanīju vīram un beidzot teicu: '' Ir laiks! Mīļum brauc mājās! Mazulis ir nolēmis nākt pasaulē tava vectēva dzimšanas dienā!  Bet nesteidzies, es vēl droši varu braukt mājās un lēnām sakārtot mantas."

Aizbraucām mājās, paēdām pusdienas un pamazām ar mammu sākām likt koferus kas jānes uz mašīnu. Vēl bija doma aiziet pastaigāties ar suņuku, bet mājās atbrauca Artūrs un mēs nekur neaizgājām. Lēnu garu taisījāmies, mazgājāmies, smējāmies. Sāpes bija jūtamas, bet ne tik spēcīgas. Uzņēmu laiku, jo kontrakcijas atkārtojās ik pēc 6 minūtēm. Sarunātais laiks bija pienācis. Sazvanos ar Elitu un norunājām vēl mazliet padzīvoties pa māju, jo jutos labi. Steigas nebija nekādas. Un man uz slimnīcu nemaz, nemaz negribējās. Laukā bija tik forši un silti.  Pēc pieciem gan bija sajūta, ka jābrauc. Drošība un mazulis pirmajā vietā. Cik patīkami, ja līdz slimnīcai ir nieka 6 minūtes ar mašīnu. Bez steigas un ar atļauto ātrumu. 

Slimnīcā es gāju uzreiz pie Elitas un dakteres Jolantas, bet Artūrs pa to laiku sanesa istabiņā mantas. Pēc 3 stundu staigāšanas un dzīvošanās pa māju atvērums jau bija sasniedzis 8 centimetrus un tonīši bija labi. Daktere sacīja, kas tas ir lieliski. Un šis mūsu satikšanās brīdis ar mazo Kārlēnu tuvojas. Vēl tikai mazliet.Iekārtojāmies, salikām mantas un sagaidījām Māmiņu kluba komandu. Papļāpājām pasmējāmies, iepazināmies. Es cik nu varēju tik atpūtos, bet tajā pašā laikā arī centos elpot un nedomāt par sāpēm. Visur un visu tikai ar smaidu, jo ar milzīgu nepacietību gaidīju brīdi, kad satikšu savu mazo mīlestību. 

Tālāk jau vis turpinājās pavisam dabīgi. Artūrs pilnīgi visur man bija blakus. Es nezinu kā šo laiku es varētu pavadīt bez viņa. Viņš bija mans atbalsts, mana labā roka. Viņš darīja visu ko vien varēja. Masēja muguru, lika slapju dvielīti uz pieres, pūta un elsa kopā ar mani, glāstīja, pienesa un padeva. Viņš visu tik labi paveica. Un bez manas teikšanas. Lūk kur tiešām noder šīs lieliskās lekcijas un vingrošanas, kā arī pareizas elpošanas kursi. Viņš visu atcerējās. Es varētu viņu slavēt un bučot visu atlikušo dzīvi, jo viņš tiešām ir lielisks vīrs. 

Par dzemdību procesu pašu kā tādu noteikti nestāstīšu. Atceros vien to, ka tas bija tiešām sāpīgi un grūti, bet patīkami. Šī mana mazā mīlestība nāca pasaulē 3 stundu laikā. Bez sarežģījumiem, bez anestēzijas un dabīgi.  Šīs sāpes tūlīt pēc mazulīša nākšanas pasaulē aizmirsās. Sajūta, kad mazo kunkulīti uzliek uz krūtīm ir neaprakstāma. Atvieglojums, mīlestība, jauns dzīves sākums, cita enerģija un spars. Tās acis, šīs skaistās zilās acis, kas lūkojas uz tevis. Novēlo to jebkurai māmiņai izjust. Mīlestība no pirmā acu skatiena.   52 cm garš un 3,455 kg brašs, piedzima trešdienā plkst. 21:41. Mans mazais mīļais puisēns Kārlis!


Es ļoti vēlos rekomendēt un ieteikt vienu no lieliskākajiem cilvēkiem kas man bija līdzās visu dzemdību procesu. Palīdzēja, bija mīļa, atklāta un pats galvenais, ka bija draugs, no kura nebija jākaunas. Droši par visu un ap visu. Arī pēc dzemdībām es katru dienu sazinājos ar viņu.  Tā bija vecmāte ELITA ANTONE. 

  Mīļš paldies ginekoloģei un dakterei JOLANTAI BĀRBALEI. Par to, ka bijāt tik ļoti atsaucīga, un lieliska. 

Paldies MĀMIŅU KLUBA komandai. Es tiešām nejutu to, ka bijāt ar mani vienā telpā, bet es jutu cik ļoti jūs jūtat man līdzi un pārdzīvojiet. Paldies Jums par to.! Tik klusi, tik atsaucīgi, tik forši Jūs esat!

  Paldies JŪRMALAS SLIMNĪCA par superīgajām telpām. Mēs visi jutāmies, kā mājās, jeb kā viesnīcā.  Viss bija lieliski! Paldies jūsu superīgajam personālam. Es nevaru uzskaitīt visus kas nāca, apskatīja, apjautājās un bija līdzās, bet es varu 100% ieteikt slimnīcu kā lielisku vietu kur sagaidīt savu mazo atvasīti. 

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Melānija- Superbēbīša mamma 24. aprīlis 2018 21:32

Es pilnīgi piekrītu. Arī es noteikti vēlētos atgriezties Jūrmalā. Tur viss bija tiešām lieliski. :)
Sirsnīgs paldies par jaukajiem vārdiem. :*
Toma mamma es nevaru iedomāties, bet ar lielāko prieku atkal satiktos un iepazītos aci pret aci. :)

Sirsnīgs paldies. (L)(L)(L)

Toma mamma 24. aprīlis 2018 17:03

Ak, lasīju un nobira asariņa... Jo atcerējos savu satikšanās stāstu ar savu mīļo čalīti. Un arī varu teikt tikai labākos vārdus par Jūrmalas slimnīcu! Ja nu kādreiz būs vēl kāds mazais, tad noteikti, ka atkal dzemdēšu Bulduros.
Lai jums visiem skaists iepazīšanās un arī turpmākais laiks un, lai Kārlēns aug brašs un veselīgs puika!
P.S. Starpcitu, esam pāris reizes dzīvē tikušās un tāpēc ir vēl interesantāk sekot līdzi jūsu piedzīvojumiem! (hi)

Liene MāmiņuKlubs.lv 24. aprīlis 2018 13:06

Ehh, tik jauks stāsts. Man kamols kalkā un sajūtas uzjundīja.. :) Skaisti ir tie mūsu satikšanās stāsi un ir labi, ka tie ir - ar pozitīvu pieredzi un cieņu. tieši tā kā tam vajadzētu būt viesiem. Arī es varu teikt tikai to labāko par Jūrmalas slimnīcu un dzemdību speciālistiem. Viņi tiešām ir īstajā vietā. un dara savu darbu ne tikai darīšanas pēc, bet tāpēc, ka no sirds mīl savu darbu!

Paldies, Melānij, ka dalies savā stāstā! Lai Jums skaists turpmākais kopā būšanas laiks (F)