Kāda pupumaisa stāsts

Kā viņš tur nonāca un cik ilgi dzīvo nezin neviens. Bet vecais sēžammaiss ir viens bagāts vīrs. Viņš varētu stāstīt un stāstīt par to, ko redzējis, cik reizes arī viņš neviļus norausis pa kādai prieka asarai.

Jā gan, viņa ikdiena paiet Rīgas Stradiņu slimnīcas vienā no dzemdību zālēm. Viņš nav dakteris un nav vecmāte, viņš nevar neko pateikt, bet viņa loma šajā procesā ir nenovērtējama un bez viņa te neiztikt. Kad apkārt iestājas klusums, pa logu telpā iespīd vakara saule, viņš omulīgi iekārtojas sava stūrī un labprāt padalās ar kādu jauku stāstu......

Tad nu tā. Tas notika gandrīz piecus gadus atpakaļ, bija jau vakars, kad zālē ienāca jauna meitenīte, smalciņa, klusa, par vaigiem viņai ritēja asaras. Vecmāte norūpējusies iekārtoja topošo māmiņu. Mazulītis bija pieteicies daudz par agru un tagad atlika tikai paļauties uz brīnumu. Nepagāja ilgs laiks, kad viņai pievienojas vēl kāda sieviete. Vēlāk sapratu , ka tā ir topošā omīte. Viņa turēja meitenes roku un atkārtoja, tev ir jātic, viss būs labi. Tad viņa pienāca pie loga un nostājas man blakus. Acis bija skumjas un vārēja redzēt, ka viņa nesen ir raudājusi.

-Neskumsti, gan mēs tiksim ar visu gala, es teicu, bet viņa mani nedzirdēja.

Te nu bija skaidrs, ka bez manas palīdzības neiztikt. Manas domas nolasīja vecmāte, kas paņēma mani aiz viena sāna un nolika tuvāk vietai, kur gulēja meitene. Iekārtojieties ērtāk, jāgaida būs ilgi, bet šis draugs palīdzēs noņemt nogurumu. Es no lepnuma, pat nedaudz nosarku, bet tā kā pēc krāsas esmu sarkanbrūns, to neviens nepamanīja. Es jutos lepns, jo ar manu palīdzību drīz ieradīsies pasaule vēl viena maza dzīvībiņa.

Ko mēs gaidījām? Puisīti protams.

Laiks spītīgi vilkās un ar katru stundu jauna meitene kļuva ar vien bālāka, acis iekritušās, bet spītīgi sakodusi zobus turējās. Pēc astoņu stundu gaidīšanas zāle iestājas klusums. Visi bija noguruši un ieslīguši miegā. Es laiku pa laikam uzmetu aci jaunajai māmiņai, lai omīte varētu netraucēti kaut pāris stundas atpūsties. Tad atkal sekoja ilgs gaidīšanas laiks un atpūta. Pēc diennakts ilgas gaidīšanas, beidzot tas brīdis bija klāt. Man no sasprindzinājuma pat sāni notirpa. Un lūk, mazais ķipars bija klāt. Maziņš, bet skaļu balsi, mazais Gustavs Emīls svēra 2.400 kilogramus, bija gariem pirkstiem un ļoti kustīgs mazulis.

- Nekas , nekas, laiks skries ātri un tu nemanīsi kā pieaugsi.

Mazais puika pēkšņi apklusa, neticēsiet, bet viņš mani dzirdēja. Lēnām visi atstāja telpu un es paliku viens klusumā ar savām pārdomām. Nu tā, darbiņš bija padarīts un tagad vārēja atpūsties. Biju ar sevi apmierināts. Mana šīs nakts kompanjone, pasita man pa plecu un noteica, ka neticami, bet pēc tik ilga laika viņai nesāp mugura un viņa jūtās atpūtusies.

Epilogs

Kad izgāju no dzemdību zāles un devos uz vilcienu, es no pārguruma un uztraukuma streipuļoju. Viss bija beidzies, mazais puišuks piedzimis un meitiņa jau jutās labi.

Pirmo mēnesi, dienu no diena,s ceļot klausuli, mani pārņēma bailes, jo neviens nezināja, vai nākošā rītā mazais cilvēciņš vēl elpos.

Tagad mazajam Gustiņam ir gandrīz pieci gadi viņam ir jauks brālītis. un viņa mammīte gaida vēl vienu brālīti vai māsiņu. Ko, mēs vēl nezinām, jo mazulis kautrīgi slēpjas.