Kā Pasaulē ieradās Kevins

Svētdien 28.07 23.30 apritēja pilna nedēļiņa kopš dēliņš ieradies pasaulītē :)

 Saņēmos lai uzrakstītu savu dzemdību stāstu...

Sākšu ar to, ka 20.jūlija vakarā ejot prom no vecākiem uz savām mājām visi ieraudzijām pa pagalmu staigājam stārķi...vecāki vēl nosmej-Tad jau kaut ko atnesīs :)

Domāju ka nu pa nakti varētu sākties viss process,jo sen jau mocija viltus sāpītes un iepriekšējā dienā biju pamatīgi izstaigājusies pa pilsētu. Bet nekā. Pamodos no rīta un sapratu ka tieši šodien gribu ieraudzīt dēliņu. Nevainīgi pavedināju savu vīrieti uz pamīlēšanos,jo kā saka tas ir viens no iemesliem dzemdību procesa paātrināšanai :)

Nu neko..apsēdos pie datora...pēc pavisam neilga laiciņa(ap 12 rītā) jūtu ka sāk sāpēt..es joka pēc sāku pierakstīt laiciņu starp sāpēm(vēl tagad stāv man uz galda priekšā). Pirmais starplaiks..12min.,tad atkal 12,tad jau 9min.un garāki starplaiki arī nepaliek..citreiz pat 5 min.

Zvanu māsai un jautāju cik viņai bij starplaiks kad viņa izbrauca uz slimnīcu,jo viņai tāpat kā man līdz izvēlētajai slimnīcai apmēram 100km. Dzirdot manus starplaikus viņa saka,ka lai tik taisoties ja vien vēl paspēs no Aizkraukles līdz Madonai tikt :D Es pilna apņēmības saku ka jātiek ir,jo citur dzemdēt negribu.

 Ātrumā tiek saliktas vēl pēdējās mantas slimnīcai...gaidam tēti,kas vedīs uz slimnīcu. Ceļā ik pa laikam mokos ar sāpītēm..laiku vairs neskaitu,jo skats pievērsts ceļam..kaut tik ātrāk pienāktu Madona.

Ap plkst.14.00 esam klāt..piereģistrēšanās...tad tiekam vesti ar mīļoto uz dzemdību nodaļu,kur abi iekārtojamies ģimenes palātā ar savu dušu,wc,ledusskapi un visu pārējo.  Visi ļoti laipni. Iepazīstos ar jauko vecmāti.

Man pārbauda atvērumu..apmēram 2cm. Pieliek klausīties tonīšus..visu ļoti skaisti rāda gan tonīšus,gan sāpīti. Aizsūta mani uz palātu ielīst dušiņā un pārģērbties.

Ielienu dušā...mīļotais aizskrien uz kilometru tālo Maximu,jo slimnīcā pasaka,ka vakariņas mēs vairs nedabūšot,jo neesam sarakstā.

Mīļotais aizelsies atpakaļ,lai tikai nenokavētu visu,bet es palātā mokos ar sāpītēm,kas kļūst arvien spēcīgākas. Viņš palīdz masēt astes kaulu,jo tur liekas ka visu lauž ārā. Atkal tieku pārbaudīta...atvērums jau pusē..vecmāte saka,ka ja tā turpināsies mazais drīz būs klāt. Vecmāte iepotē kautko lai tik ļoti nesāp.

Ap 17 sākas nenormālas sāpes...mīļotais mierina. Tiekam aizvesti uz pirmsdzemdību palātu. Vecmāte pārbauda un saka ka atvērums 7cm,bet mazais nepavisam nebīdās uz leju. Tiek pārdurti ūdeņi,kas ir diezgan daudz. Mums liek pastaigāt līdz palātai un atpakaļ,lai bebis bīdās uz leju. Sāpes neciešamas. Mīļotajam rokas jau laužu no sāpēm. Tiek piebļauts viss dzemdību nams,labi ka esmu vienīgā dzemdētāja tajā dienā,ja nē citas sabītos no šitādas bļaušanas. Vecmāte tekalē apkārt..padodama ūdeni un palīdz pārciest sāpes,jo mīļoto izsūta ārā. Tiek sagatavots dzemdību krēsls un mani pa to laiku apsēdina uz mazā kā es to nosaucu "pirmsdzemdību soliņa". Protams visu dzemdību procesa laiku cenšos pareizi elpot..kas nevienmēr sanāk,jo uz beigām biju nokausēta.

  23.00 tieku apsēdināta krēslā un varu sākt spiešanu...sākumā tas nepadodas,jo vecmātes asistente saka ka nepareizi spiežu. Tiek pamācīts kā pareizi darīt un nu jau viss pamazām rit uz priekšu. Spiežu ar visu spēku un protams ar bļaušanu. Vecmāte saka,ka mazais priekš mana mazā ķermeņa ir liels,tapēc tik grūti. Vēl pasmejās ka būs tēta bērns,jo tētis mums varens :) Pēc vairākiem mēģinājumiem jūtu,ka mazulīša galviņa līdz pusei tiek ārā tieši tad vecmāte pasaka ka nedrīkst spiest..a man tā gribas,lai viss ātrāk beidzas,bet nu paklausu vecmātei un cīnos ar aizdusu,jo esmu nenormāli piekususi. Jūtu ka mazais atkal atpakaļ ieslīd. Pie nākamās spiešanas tomēr galviņa ir ārā un vecmāte saka ja ir vēl spēks lai spiežu līdz galam,lai bebis viss iznāk...bet protams saņemu pēdējos spēkus un tieši 23.30 mans brīnumiņš ir klāt. Vecmāte saka,ka mazajam galviņa kopā ar izstieptu kreiso rociņu iznākusi ārā. Bebim tiek uzsauts pa dupsi,jo negrib raudāt,bet pēc brīža jau izdzirdam mazā balstiņu. Man nenormāls prieks. Mazais tiek uzlikts uz punča un pasaukts tētis kas visu procesa laiku bij aiz durvīm. Tētim asaras acīs,bet es no nespēka pat paraudāt nevaru,bet tas nav galvenais. Galvenais ka mūsu brīnumiņš ir ieradies pasaulītē un lielām acīm vēro kas notiek.

Mazajam tiek mammas pirmpieniņš,tad tas tiek paņemts uz mērīšanu,svēršanu un saģērbšanu. Man tiek uzliktas šuves. Pēc apmēram 30min tiek pasaukts jaunais tētis,kam mazulītis tiek iedots un čāpojam uz savu palātu,lai jau trijatā pavadītu nakti kopā :)