Jauno vecāku ĀBECES meklējumos

Audzinot trīs bērnus, ikdienā bieži vien saskaros ar to, kas ir pareizi, kas nepareizi, bet varbūt, šāda pareizi, vai nepareizi nemaz nav.?Varbūt katru no šiem vārdiem varam pielāgot ik katrā situācijā un spēlēties ar abiem šiem vārdiem dažādās frontēs? Ir dzirdēts, ka no malas cilvēki ar pieredzi māca - tā nedrīkst, bērniņš aizrīsies, bērniņam būs šķības kājas, līka mugura utt., bet mēs vecāki taču vēlam saviem bērniem tikai to labāko, ja būtu izgudrota tāda pareizas dzīvošanas ābece, pareizas bērnu audzināšanas ābece, tāda noteikti mums būtu katram,kur šaubu brīdī atšķirt īsto lappusi atbildei vajadzīgajā situācijā, bet vai maz katrai ģimenei ir iespējams izstrādāt šādu Ābeci? Droši vien, ka ne. Ir jauki, ka ir dažādi kursi, nodarbības vecākiem par dažādiem dzīvē svarīgiem jautājumiem, bet, vai  strikti šo visu ievērot kā likumu? Vai ir kāds viens Visgudrais, kurš  var pateikt, kā ir vispareizāk? Vai maz ir šāda Ābece un likumi, pēc kuriem dzīvojam, kurus lasot audzinām savus mazuļus? Atceros, pirms kāda laika draugu lokā sanāca diskusija par tēva lomu ģimenē, tā sasmējos, ne ļauni, bet ar tādu homoriņu... Bērnam konkrētā vecumā esot izteikta vēlme, lai tētis būtu līdzās, lai nevis mamma, bet tētis liek mazo gulēt, lai tētis ceļas, ja mazajam kreņķis... Tā esot rakstīts grāmatā un viņi ar sievu to ievēro. Ja rakstīs, tad noteikti tā vajag. Varbūt esmu slikta mamma, ja šādas grāmatas nelasu un neievēroju mazulim tik svarīgās emocionālās lietas konkrēta vecumā? Mēs mazo liekam gulēt abi, vienu vakaru viens, citu otrs, neiedziļinoties kuram vajag, kad vajag un, kādēļ vajag. Ja vienu vakaru tētis mīļāks un tēti gribas blakām, tad tētis, ja citu vakaru ierušinās mammai klēpī un vēlas, lai mamma iežūžo, tad mamma, ir vakari, kad šo žūžošanu uzņemas lielais brālis un lielā māsa, spēlējot "Guļam,guļam, neguļam, neguļam... un tad tāds mīļš jaunvārds mūsu ģimenē "Lakti" ( ar Labu Nakti), kad saprotam, ka mazā māsiņa vēlas čučēt.

Padomus pēc ieteikumiem, kā sadzīvot ar jaunajiem apstākļiem, kad mazulis ir piedzimis, kā būt labiem vecākiem, kā nebaidīties no jaunajiem pienākumiem,  gājām skaidrot pie Neonataloģes Dinas Apeles Freimanes.

Manuprāt, ir ļoti daudz dažādi ieteikumi, rekomendācijas, jauno vecāku skolas, grāmatas, materiāli par bērna kopšanu. Tagad uz dzemdībām mammas nāk ļoti gudras un dažreiz pat „nenormāli gudras”, ar saviem viedokļiem. I-nets ir pilns ar informāciju, kas tikai tur nav... Tikai problēma ir tā, ka tas viss konstanti nestrādā kā likums, jo katrs bērns ir savādāks, kas vienam strāda, tas otram nestrādā it nemaz. 

Pirmais mēnesis

Tas pirmais mēnesis parasti ir tas murgainākais mēnesis, kad neviens nevar saprast, kas notiek. Mēs jau arī tepat redzam, kādas ir mammas un mammas ir dažādas, vienai laktācija ir savādāka. Ir briesmas, kadēļ viņš raud un ir briesmas, kādēļ viņš neraud, kādēļ viņš nemostas, kādēļ viņš grib ēst ik pēc 10 minūtēm, kādēļ viņš tik maz ēd?Tajā pirmajā mēnesī, manuprāt, ir vairāk jāļaujas bērnam, jo tā pielāgošanās norit, ja ļaujas tam bērnam. Jo viņš prasa ēst tad, kad viņš grib, ja viņš grib ēst ik pēc 10 minūtēm, tad viņš ēdīs ik pēc 10 minūtēm, tad kaut kāda brīdī viņam negribas, tad viņš arī neēd 2 stundas. Tad jau, kad pieslīpēšanās aiziet, tad ir vieglāk, protams, pirmais mēnesis ir tas grūtākais.

Biežākas kļūdas

Tas ir pats tradicionalākais-grūti saprast, kurā brīdī bērnam ir karsti, vai auksti un tad ir tā, ka vai nu viņš tiek pārtuntuļots, vai arī viņš tiek aukstumā, mums parasti ir tendence bērnu partuntuļot, pārkaršana mazajam bērnam arī ir ļoti kaitīga, tas nodara lielu ļaunumu. Ir ļoti grūti saprast, kad viņam ir auksti, kad karsti, kad kāds cits diskomforts, jo, ja mazais raud, vecāki domā, ka to nepieciešams vēl vairāk sasegt, satuntulēt, bet raudāšana bija dēļ kā cita. 

Kā uzveikt bailes, neziņu, vai visu daru pareizi

Es arī ar pirmo bērnu biju panikā, raudāju katru dienu, jo man šķita, ka viss iet greizi, visu daru nepareizi. Tā kā studēju medicīnu, ikdienā redzēju daudz dažādu piemēru un, ja man bērnam bija 37,2 temperatūra vairākas dienas, iestājās panika, jo galvā saslēdzas ķēdīte, uzreiz visas iespējamās sekas galvā. Tas ir grūti, jo es vienmēr esmu bijusi histēriska mamma, jo zinu visu, kas var notikt. Vecākiem ir tā, ka viņi dalās divās grupās, vieni ir tādi ļoti sensitīvie, kam iestājas panika par visu – kādeļ viņš raud, kādēļ viņš neraud, kādēļ viņš ēd, kādēļ viņš neēd. Tas ir periods, kam ir jāiziet cauri, vienīgais, kas var būt ir labs atbalsts no malas, ikdienā, tā ir ablasta komanda, vai cilvēks, ar kuru konsultēties, tas var būt arī  ir labs ģimenes ārsts, bet reti kad labi ģimenes ārsti neatsaka palīdzību jaunajām mammas ar mazuļiem un spēj visu izskaidrot, daudziem ir savs bērnu ārsts neonatalogs, kurš spēj būt līdzās. Neonatalogi mūsdienās ir ļoti pieprasīti, tādēļ arī maniem kolēģiem daudziem ir savas privātprakses. Jo ģimene aizbrauc mājās no slimnīcas un tad tikai viss sākas, neziņa, ko darīt, ko nedarīt, kas ir pareizi, kādeļ viņš raud, kādēļ viņš neraud, kādēļ viņš žagojas, vai kādēļ vēl kaut kas. Un tad ģimene zina, ka viņiem ir savs neonatalogs, kam viņi var piezvanīt, aicināt mājas vizītes, vai apciemot privātpraksēs.

Kā Jūs mammas sadzīvojāt ar jaunajiem apstākļiem pirmajā mēnesī, kura bija Jūsu Ābece un vēl ir pašlaik, audzinot savus Mīļumus? Padalieties ar savu pieredzi un stāstiem!