Ilgi gaidītā tikšanās: dzemdību stāsts.

Dzemdību stāsts

2014. gada 4. septembris

Mūsu mazulīte savu ienākšanu šajā pasaulē bija nolēmumis mazliet atlikt un nogaidīt līdz saulainākam laikam. Ņemot vērā to, ka pēc ārstu aprēķiniem ritēja jau 42. nedēļa, tad 4. septembrī tikām norīkoti uz dzemdību nodaļu, lai tiktu ierosinātas dzemdības.

Šo 4. septembra rītu gaidīju ar bažām un katru iepriekšējo dienu un nakti cītīgi lūdzu bebim, lai tomēr nāk pati un mums nav jādodas piespiedu kārtā. Taču nekas nenotika, tikai nu jau ierastās viltus kontrakcijas, velkošās sajūtas un mazas sāpītes pirms gulētiešanas un viss. Kas zina, kāpēc nekas nenotiek, jo noliktais datums, 27., 28. augusts, jau sen kā aiz muguras.. Tad nu, kas jādara jādara. Iepriekšējā vakarā vēl pārbaudām somu, vai viss vajadzīgais ielikts. Ieliekam vēl kādu drēbīšu komplektu, kas nedaudz lielāks, jo sola mums lielu bēbi un ejam gulēt.

Rīts pienāca skaisti saulains un silts. Īsta atvasara ar spožu sauli un tīrām, tīrām, zilām debesīm. Nelielas brokastis, lai gan apetīte kaut kur pazudusi un ēst negribas nemaz un lēnām tā kā taisamies, jo slimnīcā vajadzētu būt ap 9.00. Visam pa vidu nenoslēpjamais satraukums, skumjas, asaras un kad jau esmu saņēmusies, tad dodamies. Ceļš līdz slimnīcai nav tāls, principā varētu arī ar kājām aiziet, bet, lai paildzinātu ceļu vēl aizbraucām uz pastu izņemt pienākošo sūtījumu.

Ienākot nodaļā, mūs jau gaida un ir brīdināti, ka būsim - ārsti savstarpēji apmainījušies ar informāciju. Pirmā pārbaude un daktere saka, ka, ja vēlos, varam doties mājās un vēl pagaidīt līdz pirmdienai. Un jau atkal zeme griežas un nu manās rokās izlemt dzimsim šodien vai tomēr nē. Turpat guļot izlēmu, ka, ja jau esmu tik tālu tikusi, no rīta visu dzīvi pārdomājusi, noraudājusies, pārsatraukusies un saņēmusies vispār uz turieni braukt, pieņēmu lēmumu, ka paliksim un tad nu sakam ierosināties..

Ierosināšana notika ar divreizēju gēla ievadīšanu, pēc kuriem sākās vieglas sāpes ar regulāriem starplaikiem, ko pilnīgi noteikti sauktu par dzemdību kontrakcijām. Pēc pirmā gēla ap plkst. deviņiem mums lieks iet staigāties, ko arī darām. Aizgājām līdz veikalam nopirkt kaut ko ēdamu un dzeramu, izgājām līkumu pa pilsētu un paēdām otrās brokastis sava veida parkā uz soliņa, kur ik pa laikam parādās stipri velkošas sajūtas. Atgriežoties nodaļā vārtāmies pagultu, lasām žurnālus un minam krustvārdu mīklas. Humora izjūta nav zudusi un vēl pasmejamies par to kur atrodamies un kā vieglāk varētu pārdzīvot šīs dienas. Nolemjam, ka esam kūrortā ar visām ekstrām un uzraudzību, jo doma slimnīca galīgi nav forš. Tā nu smejoties sagaidījām otro pārbaudi ap plkst. 13.30, kura atkal nav patīkama, sāpīga, ievadīts tiek vēl viens gēls un svecīte. Guļam tālāk un gaidām kas notiks. Parādās nu jau stiprākas sāpes, kas paliek aizvien biežākas.  Taču liels bija pārsteigums kārtējā pārbaudē jau pēc toņu klausīšanās ap plkst 16.30, ka nekas nav noticis un kaut nedaudz pavirzījies uz priekšu. Savas sajūtas varētu raksturot, kā sašutumu, izbrīnu, nesaprašanu - kāpēc tad man tā sāp un velk, ja nekas nenotiek. Atbilde - gēls. Ārste, kura jau bija paspējusi nomainīties uz dežūrējošo ginenokoloģi, ar vecmāti pēc nu jau 3. pārbaudes izdara secinājumus, ka gaidam rītu un tad turpināsim ar tabletīti. 

Aizejot atpakaļ uz palātu, kurā gaidīja vīrs ar cerību, ka nu jau būsim pusceļā, jo acīm redzāmās sāpes taču norāda, ka viss notiek, redzēju vilšanos viņa sejā un bezspēcību līdzpārdzīvojumā, un tādu pašu jautājumu kā man - kā nekas nenotiek???  Taču tas bija tikai sākums.. 

Mazulīte, laikam sajuta mūsu milzīgo vēlmi tikties pēc iespējas drīzāk un organisms beidza pretoties gēla un svecīšu izraisītajam efektam. Sāpes kļuva aizvien stiprākas un stiprākas. Ērti vairs nebija nekur. Pieņemami bija tikai vai nu stāvēt vai gulēt gultā. Iepriekš izmēģinātās pozas uz bumbas, uz ceļiem utt. nestrādāja. Tad nu staigāju pa mūsu ģimenes palātu vai pa koridoru (tur bija daudz vēsāks nekā palātā) vai arī vārtījos pa gultu. Drīz vien līdzēja tikai gulēšana un stiprās rokas atvalsts - brīnos kā nesalauzu vīram roku, jo pašai plecs bija nedaudz samižģījies. Vairākas reizes ienāca vecmāte ar jautājumu: "Kas par troksni?", un tādu kā neticību, ka kaut kas ar mani varētu notikt vai virzīties uz priekšu. Ap pulkstens 20.00 pie mums ienāca ārste, kura vienkārši skatījās uz mani un klusēja. Es, sāpju pārņemta un jau pilnīgā bezspēkā, viņai teicu, ka esmu jau nogurusi no tām sāpēm un ilgi tā vairs nevarēšu. Sāpes bija tik spēcīgas, ka sāku jau apsvērt domu par vēlmi pēc kāda pretsāpju medikamenta, jo kontrakciju laikā likās, ka mugura pārplīsīs gabalu gabalos, bet vienīgais ko varu ir kūkt, īdēt, čīkstēt un izdot visādas citādas skaņas, kas pavada principā nepārejošās sāpes. Tad nu ārste aicina uz vēl vienu pārbaudi, kurā pati atplauka platā smaidā, sakot, cik viss skaisti noticies. Caur lielajām sāpēm, kas piemeklē guļot uz pārbaužu galda, vēl spēju pasmaidīt un būt izbrīnīta par to – kā tas ir skaisti atvēries? Un izrādās, ka tiešām skaisti, jo daktere pārdur augļūdeņus un saka, ka vēl mazliet un varēsim iet uz zāli – esam gandrīz jau galā.  Tikai vēl mazliet jāpasēž uz bumbas, lai atveras vēl pēdējais centimetrs un varēsim iet.

Atgriežoties palātā, vīra norūpējušos skaitienu nomainīja jauns satraukums, jo pēkšņā situācijas maiņa arī viņam liek par sevi manīt – satraucies, norūpējies, varbūt mazliet žēl manis, bet nekas klāt nāk vēl prieks, jo drīz jau būsim galā. Mēģinu sēdēt uz bumbas kā daktere lika, bet man galīgi nesanāk. Nepatīkami un sāpju laikā tikai tupu virs bumbas, jo liekas, ka kaut kas jau spiežas pretī. Vecmāte vēl nosaka, kad gribēsies tākā kakāt, tad jau iesim uz zāli. Man tik to vajadzēja laikam dzirdēt, jo tad arī sāka likties, ka tiešām vajag, bet viņa jau pēc skata un skaņas prot atšķirt ir pa īstam vai nav un liek man sēdēt uz tās bumbas līdz pēdējam brīdim. Protams, neatsverams atbalsts atkal ir mana vīrieša stiprais plecs, kurs neatkāpjas ne soli un dara un pasieš pilnīgi visu, ko viņam saku, daru.

Beidzot ir laiks.. Pati jau tādā kā transā, jo sāpes stipri aizmiglojušas veselo saprātu, rūcot kā tāda lauvene, dodos uz dzemdību zāli. Un te nu ir šīs te neapzinātās skaņas, kas nāk laukā mežonīgu sāpju pārņemtajām dzemdētājām, jo pirmstam biju domājusi, kāda vēl rūkšana utt., priekš kam un rekā.. Pati sarūkusi uz visiem ārstiem un vecmāti dodos laist pasaulē savu bērniņu. Pa ceļam apstājoties ik pēc diviem soļiem pārlaižam kontrakcijas un esam klāt. Liek man pašai novilkt pamperi, uzrāpties uz galda, bet tajā brīdī šīs visai vienkāršās kustības liekas vairāk nekā neiespējamas, tāpēc atkal neizpaliek vīrieša roka, kas palīdz pie katras manas kustības.

Viss izspiešanas proces vienā lielā miglā, bet, salīdzinot ar iepriekšējās 4 stundās piedzīvotajām sāpēm, nemaz nav tik traks. Vecmāte ar dakteri abas uz maiņām kaut ko smērē, stāsta, kas tas ir, baksta, kutina vēderu un liek spiest. Tas nu gan bija grūti, jo tieši viņu teiktajā laikā, brīžiem, likās neiespējami sasprindzināt tieši tās vietas, ko viņas liek. Spēki palikuši vēl paviesam maz, taču bērniņa galviņa jau līdz pusei iegurnī. Tas nozīmē, ka jāpacenšas cītīgāk, lai nenodarītu pāri mazajam cilvēkam. Vecmāte nolemj man palīdzēt, spiežot bebi laukā no ārpuses. Divas reizes kontrakcijas izelpotas, jo nevarēju sasprindzināties spiešanai un nu vēl mazliet, un bērna galviņa jau gandrīz laukā. Vecmāte vēl liek pataustīt, ka ir jau redzemi matiņi un tas, laikam, lika saņemties vēl vairāk. Viņas vārdi: „Nežēlo sevi!”, liek saņemties vēl vairāk un pēc pāris spiedieniem bērns ir laukā un man uz vēdera. Sajūsmas un atvieglojuma pilni vaidi, vīra roka uz pleca un mazā meitiņa man uz vēdera. Dzimšanas laiks 21.07.

Viņa silta, mitra un zila.. Ārsti viņu pabužina un ir arī pirmais pikstiens, kas tētim liek apraudāties aiz laimes, taču man sajust milzīgu atvieglojumu. Iestājies momentāls, neizmērojams miers. Visi muskuļi atslābuši un kļuvuši nejūtīgi. Tēti aicina pārgriezt nabassaiti un tad atstāj mūs uz brīdi. Zālē parādās vēl kāda ārste, vēlāk saprotu, ka tā ir bērnu ārste – nenonataloģe un mazulīti paņem notīrīt, nomērīt, nosvērt un saģērbt.  Viss tiek iemūžināts fotogrāfijās un dzemdību zālē sākas jautras čalas kā īstā dzimšanas dienā. Pasmejamies vēl par to, ka būs stingri jālemj sāk iet uz skolu ar 6 vai 7 gadiem, skolu sistēmu un prasībām valstī, daloties pieredzē no vecmātes puses un atklājot manu profesiju un ciešo saistību ar to, aprunājam arī citas dzemdību iestādes, jo pirms tam bijām nolēmuši doties uz citurieni utt.

Pa to laiku mazulīte jau pirmās pārbaudes izturējusi un saģērbta. Pēc Apgares skalas viņa novērtēta ar 8 pēc pirmās minūtes un 9 pēc 5 minūtēm, tātad teicamnieces. Seko pirmā maltīte un nezināmu, netveramu laiku paliekam trijatā turpat zālē. Mēģinām ēst, lai gan nav saprotams kaut kas no tā sanāca vai nē. Esam laimīgi un kopā. Katrīna piedzima 3.730 kg smaga un 53 cm gara, gariem, tumšiem matiņiem, zilām actiņām.

Pēc pirmās maltītes un nezināma laika devāmies atpakaļ un mūsu „kūrorta” istabiņu, kur turpinājām ēst un mēģinājām atpūsties. Taču atpūta nebija ilga. Mazā pēc visiem pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem, laikam tā bija satraukusies, ka savu pirmo nakti nebija nodomājusi gulēt un atpūsties. Viņa kā tāds pulkstenīts bija augšā tieši ik pēc stundas un raudāja. Tā nu pirmo nakti pavadījām uz maiņām auklējot, staigājot, turot uz vēdera un faktiski neguļot. Taču apbrīnoju savu vispārējo mieru un vienaldzību pret viņas raudāšanu un nemierīgumu, par to acīm redzamu satraukumu toties izrādīja jaunais tētis.

Pirmo reizi tiku pagulēt uz stundiņu nākamās dienas vakarā. Nogurums bija jūtams un acīmredzams. Ar barošanu un ēšanu mums galīgi nevedās, ne es mācēju iedot, ne mazā paņemt, kas arī noteikti bija bērniņa kreņķu iemesls, jo viņai taču gribas ēst. Tad nu otrajā dienā mēģinājām kaut ko vismaz iedabūt mazajā puncītī ar karotīti. Vēl viena gara, gara diena un nakts, jo ēst prasa ik pēc stundas un tas mums iet ilgi – atslaucam karotītē un mēģinām iemānīt krūti. Sarežģīti un nogurdinoši, taču kaut kas jau sanāk un raudam arvien mazāk. Ar pārģērbšanu un pamperu maiņu nav nekādu problēmu – iepriekš apmeklētā hendlinga nodarbība ir nesusi labumu, nav ne bail, ne kā citādāk, tikai vēļamies uz visām pusēm kamēr viss sadarīt. Tētiņam gan mazliet jāpatrenējas, bet viss jau sanāk.

Tā kā piedzimām vakarā, tad slimnīcā jāpaliek pilnas 3 dienas, kurās pierodam viens pie otra un aptveram savu jauno statusu. Vīrs apgādā mani ar ēdamo un dzeramo,  katru dienu aizbraucot uz mājām, kurās tiek apraudzīts arī kaķis, saskrūvēta gultiņa un viss sagatavots mūsu pārnākšanai. Lieki piebilst, ka kaķis šo 4 dienu laikā tika mazliet uzbarots, jo visu laiku dabūja eksta lielas barības porcijas. Un tad, kā jau paši bijām izspieduši, 3. dienā pēc dzimšanas mūs ir gatavi laist mājās, vēlreiz visas pārbaudes gan bērnam, gan man, pirmā pote pret tuberkolozi, dažādas instrukcijas un atbildes uz maniem jautājumiem un beidzot varam doties.

Sapucējušies, savākušies, visas formalitātes nokārtojuši varam braukt mājās svētdienas dienā, 7. septembrī, pirms pusdienām. Īpaši liels paldies vecmātei Ivetai Mironovičai un dežūrējošai ginekoloģei Anetei Birkenšteinai, un pārējam Tukuma dzemdību nama personālam, par pretimnākošu, atsaucīgu, pieklājīgu un profesionālu attieksmi. Nākamreiz mēģināsim būt klusāki dzemdētāji, lai gan viss taču pieder pie lietas. Taču vislielākais paldies manam vīrietim par neiedomājami milzīgo atbalstu līdzās esot, jo kaut tikai roka, kuru satvert vai plecs, pie kura pieturēties un acis, kurās teikts – Tu to vari!, ir neatsverams palīgs.