Hārdijs nosvinēja savu pirmo jubileju

Sestdien mums mājās bija īpaša diena. Mazajam Hārdijam pirmā mēneša jubileja. 

Kā tad ir gājis pirmajā dzīves mēnesī?!

Man jau šķiet salīdzinoši mierīgi. Pirmās divas nedēļas mazais uzvedās labi,bet tā laikam dara visi bērni- ēd, guļ un kakā. Arī man atlika laika uzkop māju, uztaisīt ēst, pastaigā iziet un vēl pievērsties lielajiem bērniem. 

Trešajā nedēļā jau puisis palika aktīvāks. Vairāk laika pavadīja nomodā, skatījās aktīvāk apkārt un sāka protestēt pret mammas apēsto. Tad arī sākām lietot pilienus,lai vēderam paliktu vieglāk. Pa dienu mazais cilvēks ievēroja režīmu- gulēja tad kad vadājām lielos uz skolu un dārziņu, kad braucu pakaļ uz skolu un dārziņu un vakarā vēl vīram uz darbu. Tad tāda kārtīga gulēšana pa 2h trīs reiz dienā. Un nedaudz arī pasnauda ,kad bijām mājās- mācījos kopā ar skolnieku vai izgāju pastaigā. Naktis gulēja labi. 

Sākoties ceturtajai nedēļai mazais turpināja gulēt mašīnā, bet ieviesa sev jaunu vakara režīmu - gulēt devās jau 21:00 un tad ap vieniem naktī cēlās un vēroja apkārtin apmēram divas stundas. Tas bija liels pārbaudījums,jo autiņbikses nomainījām ātri, apmazgājāmies, bet skatīšanās process, apkārt nēsāšana, aizmigušā tēta pētīšana bija jauka nodarbe naktī 1:00-3:00. 

Un tad atkal mazais puisis devās čučēt un gulēja līdz 6-6:30. 

Arī tagad viņš šo visu ievēro. Lai kā mēs censtos mainīt, viņš tā pat dara pa savam. Lai es labāk varētu izgulēties naktī cenšos viņam mazāk mainīt autiņbikses,jo tad viņš uzēd un guļ tālāk. Ja maina bikses,tā ir augšā un sākas pētīšana.Vēl es cītīgi centos pieradināt gulēt gultiņā- izdevās. Nogulēja 2 h ,bet secināju,ka man blakus guļ 3-4h naktī. Tad nu esmu egoiste un domāju par savu miegu- ņemu blakus.

Man protams mājās ir aŗi palīgi- lielā māsa Denīze,kas ir cītīga bučotāja. Viņa Hārdiju sabučo neskaitāmas reizes. Ļoti saprotoša,kad mazais raud, saka ,ka -VIŅš grib tevi, iedod pupu!!! Palīdz ar dvieļa palīdzēšanu mazgājot dupsi, autiņbikšu padošanu un veiksmīgi arī pamodina,kad tikko esam aizmidzinājuši un nopriecājušies- GUĻ!

Lielais brālis ir neitrālāks. VIņš pieskata,kad es aizeju man ir jānovēršas vai jādara kkas cits. Adrians arī labprāt stumda ratiņus ,kad ejam laukā. VIņam dikti patīk skatīties kā viņš reaģē ,kad viņam pieliek pirkstu pie mutes( cenšas sagrābt un zīst), patīk knupi stūķēt mutē-vajag vai nevajag. Bet kopumā redzu ,ka neko sliktu nedomā par mazo brāli. Kad stipri raud,tad gan pasaka -Hārdij,vai tu nevari raudāt klusāk!!!

Kopumā esam visi apraduši ar jauno ģimenes locekli. Secināju,ka nav tik traki ,kā šķita sākumā. Bet zinu,ka vēl jau daudz kas tikai sāksies. Katrā vecumā savi plusi un mīnusi. :)