Gados jaunās omītes dienassgrāmata

Soli pa solim vasara tuvojas vidus daļas robežai un mazajam Gustiņam jau tūlīt paliks četri mēneši.

Piekrītat, laiks vienkārši skrien. Gustiņam visa garderobe jau nomainīta uz izmēru lielākām drēbītēm. Puisis ir izdevies garš un tagad nevar salīdzināt ar to mazo trausli mazulīti, kas piedzima.

Mums jau ir pirmie sasniegumu, turam galviņu un par katru cenu cenšamies tikt uz priekšu. Mēs smaidam un vēl mums " kut kā Līnai ņo Emīla nedarbiem".

Esam konstatējuši, ka vislabāk ir mammītei uz rokām, tapēc jau rādam raksturu un balss mums arī nav no klusajām.

Agrāk man mamma teica, ka mazbērnus mīlot vairāk, es to neizjūtu. Es vienādi mīlu Katrīni un Kiku un tieši tāpat arī Gustiņu. Bet tādas greizsirdīgas mīlestības kā citām omītēm man nav. Es ar prieku redzu, ka Kikai gribās visu laiku būt blakus mazulim, kā viņa viņu apčubina un samīļo.

Ir jau protams, reizes, kad neizturu, jo protams, kā visām omēm man gribās, lai viss būtu perfekti. Un kā tad bez pamācīšanas, te nu man liekas, ka grēko visas omes. Labi, ka Kika uz to skatās ar humoru un laiku pa laikam arī ieklausās manos vārdos.

Viss, kas man ir svarīgs, lai mani mīļie būtu veseli un laimīgi.  Es zinu, cik man kā mazmeitai bija nozīmīga omītes mīlestība un es noteikti to došu saviem mazbērniem.