Ar artrītu slimo pat mazuļi!

Bērnu saslimšanā ar artrītu palaidējmehānismu grūti noteikt

Artrīts ir saslimšana, kas skar arī bērnus, kaut arī liela daļa
sabiedrības domā, ka tā visdrīzāk ir pieaugušajiem un senioriem
raksturīga kaite. Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas reimatoloģe
Ruta Šantere stāsta, ka jaunākais juvenila idiopātiska artrīta slimnieks
Latvijā bijis tikai deviņus mēnešus vecs zīdainītis. Viens no
atveseļošanās stūrakmeņiem ir skrupuloza ārsta norādījumu ievērošana,
tāpēc ir ļoti svarīgi, lai artrīta skartajiem bērniem savlaicīgi tiktu
sākta terapija.

Veselam bērnam nav jāmostas stīvam

Reimatoloģiskām slimībām bieži ir autoimūns raksturs. Juvenils
idiopātisks artrīts ir biežākā autoimūnā saslimšana bērniem. Tas nozīmē,
ka imūnā sistēma, kas normāli cīnās pret infekcijām vai patoloģiskām
organisma šūnām, šajā gadījumā veido antivielas pret veseliem audiem, kā
rezultātā attīstās iekaisums. Tas var būt tikai vienā orgānā, tikai
locītavās vai dažādos orgānos.

Kā novērojusi R. Šantere, viena no problēmām ir novēlota juvenila
idiopātiska artrīta diagnosticēšana, jo bērniem locītavu sāpes mēdz
uzskatīt par straujas augšanas blakusparādību, kas pati ar laiku pāries.
Tomēr tas sarežģī ārstēšanu, tāpēc daktere vecākiem iesaka nopietni
pievērst uzmanību bērna sūdzībām par sāpēm locītavās vai regulārām sāpēm
rokās, kājās. «Mazi bērni, kam sāp vēders, kad viņiem jautā, tieši kur
lokalizējas sāpes, parasti norāda uz nabas apvidu. Gluži tāpat var būt
arī ar locītavu sāpēm – bērns neprot precīzi raksturot, kur un kā sāp,
tāpēc saka: man sāp kāja, roka. Tāpēc vecākiem jāpieliek pūles, lai
pārliecinātos, tieši kas sāp un kāda ir sāpju izcelsme. Papildu trauksme
ir locītavas pietūkums, siltums vai stīvums no rītiem. Dienas gaitā tas
var izzust, taču nav normāli, ka vesels bērns mostas stīvs, tāpēc, ja
regulāri manāmi šādi simptomi, noteikti jāvēršas pie ārsta,» skaidro R.
Šantere.

Jāapmeklē arī citi ārsti

Lielākoties artrītu pavada sāpes, taču mēdz būt arī tādi gadījumi, kad
to nav – ja šķidrums, kas uzkrājas iekaisuma gaitā, atrodas locītavu
somiņā, kur lokalizējas maz nervu. Protams, arī sāpju slieksnis katram –
kā pieaugušajam, tā bērnam – ir atšķirīgs, tāpēc svarīgi pievērst
uzmanību dažādiem faktoriem. Juvenils idiopātisks artrīts var skart
dažādas locītavas un var izraisīt arī citus simptomus – piemēram, acu
iekaisumu, tāpat atsevišķos gadījumos drudzi, izsitumus.

Diagnozes noteikšana līdz ar to prasa zināmu laiku, jo ir svarīgi
izslēgt citus locītavu iekaisuma cēloņus, kas var būt gan infekciju
slimības, gan iekšējo orgānu saslimšanas, kā arī dažādas citas
reimatoloģiskas un nereimatoloģiskas saslimšanas. Diagnozi nosaka bērnu
reimatologs, taču bieži vien bērnam kopā ar vecākiem jāapmeklē arī citi
speciālisti – noteikti jāizmeklējas pie acu ārsta, jo var attīstīties
iekaisums acīs, kuru pats slimnieks var neizjust. Tāpat var būt
nepieciešama arī gastroenterologa, endokrinologa, nefrologa, hematologa,
ortopēda palīdzība. Gadījumos, kad iekaisums skāris žokļu locītavas,
notiek mazā pacienta un viņa vecāku sadarbība ar ortodontiem.

Lielākoties pie vainas gēni

Vecāki ārstiem parasti uzdod jautājumu – kāpēc viņu bērnu ir
piemeklējusi šāda saslimšana? R. Šantere skaidro, ka vienu konkrētu
iemeslu nosaukt grūti, bet, visticamāk, lielākoties artrīts ir ģenētiska
saslimšana. Ne vienmēr jābūt tā, ka kāds ģimenē slimojis tieši ar kādu
no artrīta veidiem. Iespējams, ka kādam radiniekam iepriekšējās paaudzēs
bijusi psoriāze, Krona slimība vai vēl citas artrītam radniecīgas
autoimūnas kaites, savukārt nākamajās paaudzēs izveidojies juvenils
idiopātisks artrīts.

«Tieši kāds ir slimības palaidējmehānisms, nevar viennozīmīgi pateikt.
Reizēm tā var būt trauma, pārciesta infekcija, pārkaršana saulē, reizēm
juvenils idiopātisks artrīts parādās pusaudžu vecumā, kad notiek
hormonālās sistēmas pārkārtošanās,» stāsta daktere.

Medikamenti un kustības

Lietojot medikamentus un ievērojot ārsta norādījumus, iespējams panākt
stabilu remisiju. Bērniem artrīts arī biežāk noris labdabīgāk vai mazāk
agresīvi nekā pieaugušajiem, lai gan var būt arī ļoti smaga un
pieaugušajiem līdzīga slimības gaita ar agrīnu invalidizāciju,
deformācijām un augšanas aizturi. Tomēr jārēķinās, ka juvenils
idiopātisks artrīts ir hroniska slimība, kam var būt ilgstoši miera
periodi un paasinājumi.

Dažādiem slimības tipiem ir atšķirīgas ārstēšanas shēmas. Turklāt
ārstēšana nesastāv tikai no medikamentiem. Tajā ietilpst fizioterapija
(vingrošana, peldēšana), fizikālā terapija (aukstums un citas
procedūras), ergoterapija (ortozes locītavu funkciju atvieglošanai).
Medikamenti jālieto regulāri un ilgstoši, pat vairākus gadus, turklāt
remisija nenotiek uzreiz. Par medikamentu blaknēm, ja tādas piedzīvotas
un izjustas, noteikti jāinformē ārsts!

Juvenila idiopātiska artrīta ārstēšanai tiek izmantoti dažādu grupu
medikamenti. R. Šantere stāsta, ka gadījumos, kad nav efekta no
tradicionālās ārstēšanas, tiek izmantoti arī bioloģiskie medikamenti.
Eiropā tos lieto kopš 2000. gada, Latvijā tie pieejami no 2004. gada.
Šajā laikā tos saņēmuši 290 mazie pacienti, bet 90 lieto patlaban.
Bioloģiskie medikamenti ir dārgi, taču tos kompensē valsts. Pirms
medikamentu lietošanas jākontrolē asinsanalīzes, regulāras pārbaudes
jāveic visā ārstēšanās laikā.

R. Šantere uzsver, ka jākontrolē arī D vitamīna līmenis un bērniem
jāsaņem veselīgs, pilnvērtīgs uzturs, kurā ietverts gana daudz
kvalitatīvu piena produktu, gaļas un dārzeņu. Jāizvairās no traumām un
infekcijas slimībām, jo tās var radīt slimības paasinājumus. Daktere
stāsta, ka bērnus noteikti var un pat vajag vakcinēt ar obligātajām viņu
vecumam atbilstošajām nedzīvajām vakcīnām, kā arī pret ērču encefalītu.
Ja tiek lietota bioloģisko medikamentu terapija, potēšana jāveic pirms
tās uzsākšanas.

Tāpat bērniem, kas slimo ar juvenilu idiopātisku artrītu, ikdienā
nepieciešamas fiziskas aktivitātes, taču to slodzei un veidam jābūt
netraumatiskam. Ja slimība nenorit smagā formā, bērns var apmeklēt
sporta nodarbības. Diemžēl daudzi sporta skolotāji no visiem skolēniem
prasa vienādas prasmes un spējas, tāpēc vecāki bieži vien izvēlas
nokārtot, lai bērns ir pilnībā atbrīvots no sporta nodarbību
apmeklējuma, taču tas savukārt nenāk par labu viņa fiziskajai
attīstībai.

***

Sporta pedagogs, kas iedziļinās, ņems vērā bērna spējas, veselību

Austris Āboliņš

Drabešu internātskolas sporta skolotājs

Es uzskatu – sporta stundās nav vienotas normas, pēc kā vērtēt skolēnus.
Izvēloties fizisko slodzi un liekot atzīmi, jāņem vērā katra bērna
individuālās spējas, sagatavotība un veselības stāvoklis, bet tas,
protams, prasa lielāku iedziļināšanos un prasmes no skolotāja.

Ja bērns kādu veselības problēmu dēļ nedrīkst, piemēram, lēkt, spēlēt
futbolu, kamēr to dara citi, es varu viņam mācīt izpildīt kādus
piemērotus, ar konkrēto tēmu saistītus vingrojumus, netraumatiskus
uzdevumus, turklāt sporta stundas norisē iekļauti gan stiepšanās, gan
citi vingrojumi, kas noderīgi vispārējai sagatavotībai. Gribu uzsvērt,
ka atzīmi sportā bērnam var likt tikai par to, ko viņš atbilstoši savām
spējām ir apguvis.

Vecākiem ir svarīgi informēt skolas medicīnas personālu par bērna
veselības stāvokli un uzticēties sporta pedagogam. Tāpat gribu piebilst,
ka arī no vecāku pašu dzīvesveida atkarīgs šis uzticēšanās līmenis. Ja
paši vecāki ir aktīvi, labprāt nodarbojas ar fiziskajām aktivitātēm,
daudz laika pavada laukā, tad viņi labāk spēs izprast, cik svarīgi ir
atbilstoši kustēties arī viņu atvasei, pat ja bērnam ir artrīts vai kāda
līdzīga saslimšana.

Inga Melberga
Diena