07.05 12:30-14:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 14
Vakar varēji lasīt par to, kā noteikt, kad mazulis gatavojas uz lielo raudāšanu, kā arī iemeslus, kas tad liek bēbītim paust savas emocijas ar asarām un kliegšanu. Tomēr ar to vien nepietiek, lasi šajā rakstā, kā mierināt bērniņu!
Kā mierināt mazuli?
Kad vecāki ir konstatējuši, kādas pazīmes liecina par to, ka mazulis tūlīt, tūlīt sāks raudāt, kā arī noskaidrojuši iespējamos iemeslus, kādēļ mazulis raud, rodas jautājums – kā nomierināt mazo raudātāju. Ir virkne ieteikumu, kas palīdz mazināt zīdaiņu raudāšanas lēkmes, tomēr visi ieteikumi neder katram bērniņam. Vecākiem pašiem ir jāatrod labākais veids, kā mierināt savu bērnu.
• Ietiniet mazuli un turiet cieši
Jaundzimušajiem ļoti patīk, ja viņi atrodas drošībā – ietīti un apčubināti, gluži kā māmiņas vēderā, tādēļ izmēģiniet ietīt mazuli autiņā vai segā. Daudzi vecāki ir atklājuši, ka mazuli var nomierināt, cieši piespiežot savam ķermenim, tā, lai bērniņš var dzirdēt vecāku sirdspukstus. Citi mazulīši turpretim nemaz nevēlas, ka viņus ietin, jo tas ierobežo viņu kustības. Šādus bērniņus vislabāk ir šūpot vai nu uz rokām, vai autiņā, ko vecāki tur aiz visiem stūriem un dziedāt dziesmiņu.
• Atrodiet piemērotu ritmu
Māmiņas vēderā mazulis varēja dzirdēt viņas sirdspukstus, tieši šī iemesla dēļ daudziem mazuļiem patīk, ja viņus tur, piespiestus pie ķermeņa. Arī citi ritmiski trokšņi spēj atstāt līdzīgu iespaidu, piemēram, mierīga mūzika vai māmiņas dziedāta šūpuļdziesma. Daži vecāki ir atklājuši, ka mazulīti spēj nomierināt ieslēgta putekļu sūcēja vai veļas mašīnas troksnis. Tomēr atcerieties, nekad nelieciet bērniņu tieši uz veļas mazgājamās vai žāvējamās mašīnas!
• Šūpiniet bērnu
Gandrīz visiem zīdaiņiem patīk, kad viņus šūpina. Izmēģiniet panēsāt mazuli uz rokām pa istabu vai kopīgi pašūpoties šūpuļkrēslā vai uz bumbas. Iespējams, ka jūsu mazulim patiks īpašie bērnu krēsliņi, kas šūpojas un arī vibrē. Citi mazuļi ir iecienījuši ātrumu un aizmieg vienā acu mirklī, tikko ir ievietoti automašīnā.
• Pamasējiet mazuli
Masējot bērniņu vai arī maigi berzējot viņa vēderiņu vai muguru, vecāki var sniegt bērniņam vajadzīgo labsajūtu. Ja mazulis cieš sāpes, ko rada vēderiņa uzpūšanās, tad jācenšas mazuli barot stāvākā pozīcijā, kā arī pēc ēšanas jāsagaida atraudziņa. Laikā, kad mazuļus moka kolikas, palīdz vēderiņa masāža vai arī sildošas kompreses – uzsildīts autiņš vai maisiņā ielikti silti ķiršu kauliņi, ko uzliek mazuļa vēderiņam. Nav ieteicams izmantot termoforu, jo tas var būt pārāk karsts, kā arī aizbāznis var attaisīties un applaucēt bērnu ar karstu ūdeni.
• Dodiet iespēju zīst
Dažiem jaundzimušajiem zīšanas reflekss ir ļoti stipri izteikts, ja viņiem tiek nodrošināta iespēja zīst knupīti vai tīru vecāku pirkstu, tas mazuļiem sagādā lielu labpatiku. Šī nomierinošā zīšana var stabilizēt bērniem sirds ritmu un atbrīvot vēdera muskulatūru.
• Dodiet iespēju bērniņam izraudāties
Patreiz ir zinātniski pierādīts, ka jau nedzimis bērns pie attiecīgiem pārdzīvojumiem mammas vēderā var izjust tādas sajūtas kā dvēseles sāpes, vientulību, skumjas, pamestību, vilšanos vai pārslodzi. Viņš var iedalīt šīs sajūtas kā patīkamas un nepatīkamas, tās atcerēties un salīdzināt ar citām atmiņām. To zinot, var vieglāk saprast, ka mazulis ir mazs cilvēciņš, kurš nav iemācījies saprast pasauli, tas ir cilvēks, kurš atrodas ārkārtas situācijā.
Mazulītim viss notiekošais ir jaunums un kaut kas nepieredzēts. Pirmā vannošanās, autiņu maiņa, ģērbšana, pat neilga atšķirtība no mammas izsauc bailes un neizpratni, kuru viņš var paust tikai ar asarām un raudāšanu.
Raudāšana ir mazuļa komunikācija ar apkārtējo pasauli, tā ir savu emociju paušana un atbrīvošanās no stresa. Tādēļ ir saprotams, ka bērns nevar būt apmierināts, ja viņš vēlas sūdzēties par neizprotamo šķiršanu no mammas vēdera, bet kā mierinājumu saņem knupi. Viņš nevar nomierināties, ja bērniņš jūtas pārslogots no apkārt notiekošā, bet kā „balvu” saņem nēsāšanu apkārt pa istabu un sparīgu šūpināšanu.
Mazulītis nevar nomierināties, ja viņam ir iedoti pilieni pret vēdera uzpūšanos, bet viņš ir vēlējies nevis norīt savas skumjas, bet tikt no tām vaļā raudot. Dūcošā veļas mašīna nepalīdzēs, ja bērniņš visapkārt jūt tikai lielu tukšumu un plašumu, iepriekšējā siltuma un šaurības vietā. Arī vibrējošais bērnu krēsliņš nepalīdzēs, ja zīdainītis ilgojās un skumst pēc mierīgā un drošā laika mammas vēderā.
Tajā mirklī, kad vecāki saprot, ka bērniņš ar raudāšanu cenšas pievērst viņu uzmanību kādiem svarīgiem notikumiem un izjūtām savā dzīvē, tad vecāki arī saprot, ka bērniņam nepieciešams kāds, kas viņu uzklausa, uzklausa no sirds un dvēseles. Protams, ka vecāki uzreiz pievēršas raudošajam mazulītim, bet tikpat saprotams ir arī tas, ka vecāki uzreiz cenšas „aizbāzt” mazuļa muti ar knupīti vai pudelīti, lai viņam vairs nevajadzētu vai viņš vairs nevarētu raudāt. Bērns jūtas apmulsis, jo, no vienas puses viņš uztver vecāku labi domātos centienus, tomēr nespēj saprast, kādēļ viņš nevar izpausties. Tas var mazo bērniņu dziļi samulsināt. Kādēļ viņam jābūt mierīgam, ja viņš vēlas vecākiem pastāstīt, ka lielā pasaule iedveš šausmas? Kādēļ ir jādzer, ja mazulis jūtas pārguris? Ar katru jaunu mēģinājumu bērnu „nomierināt”, tas samulsina mazuli aizvien vairāk.
Vecākiem ir jāmācās izprast mazuli, jāmācās pareizi mierināt. Pieaugušie nevar izdzīvot viņa dzīvi, bet var palīdzēt padarīt to vieglāku. Piemēram, māmiņa nevar neko mainīt situācijā, ja bērniņš ir piedzīvojis lielu izbīli dzimšanas procesā, bet viņa var paņemt mazo rokās un kopīgi skumt par to, ko mazajam ir nācies pārciest.
Tātad – vecākiem ir jāpiedalās bērna sāpīgo izjūtu remdēšanā, bet nav jācenšas viņu novērst no to izdzīvošanas. Praktiski tas nozīmē, ka vecāki bērnam dod iespēju izteikties, sakot „Jā, es zinu, tev tagad ir jāparaud, tev tas bija pārāk liels pārbaudījums”, nevis cenšas novērst viņa uzmanību no sirdēstiem ar vārdiem „Tev nevajag tik ļoti raudāt, nav tak nekas traks atgadījies”.
Kad vecāki ir pieņēmuši pamatdomu – ieklausīties, nevis novērst uzmanību – viņi drīz pamana, ka ne vienmēr ir jānoskaidro iemesls, kādēļ mazulis raud. To neviens no viņiem neprasa, pat ne viņu bērns. Mazulim ir nepieciešams tikai, lai vecāki ieklausītos un būtu klāt viņa bēdās.
Protams, iesākumā šādu ideju ir grūti pieņemt, bet, ja tiek izprasta šīs pieejas pamatdoma, ka ir milzīga atšķirība, vai māmiņa iebāž raudošajam bērniņam mutē knupīti, kaut gan viņš nevēlas zīst, bet paziņot, ka apkārtējā pasaule viņam ir pārāk biedējoša, vai arī atzīst mazuļa vajadzību ar vārdiem „Jā, es zinu, tev tagad ir nedaudz jāparaud, jo tevi kaut kas nomāc”, tad vecākiem vairs arī nav jāsatraucas, par to, ka viņi nezina iemeslu, kādēļ bērniņš raud. Tas atbrīvo no vainas apziņas, ka mazulis raud vecāku nekompetences dēļ un neļauj vecākiem izsmelt savas pacietības un spēku rezerves, jo tajā mirklī, kad vecāki sajūtas bezpalīdzīgi, pārtrūkst emocionālais kontakts ar bērnu un tiek veiktas nevajadzīgas, ārišķīgas aktivitātes. Protams, tas nenozīmē, ka bērns ir jāpamet novārtā raudot!