Denīzes 25.dzīves diena: Vai dot knupi?

Šodien diena bija īpaša ar to,ka abas ar Denīzi devāmies uz manu darbiņu oficiāli atrādīt mazo bēbīti. Tā kā viss iepriekš plānotais izgāzās,jo pēkšņi saniķojās mašīna. Braucām abas divas pirmo reiz ar trolejbusu. Nu jāsaka, nebija tik traki. Viens vīrietis cītīgi gribēja palīdzēt izcelt ratus, bet tagad jau nav tādas vajadzības,jo ir zemās grīdas.

Tomēr vienalga prieks ,ka cilvēki ir laipni. Bet ne par to stāsts. Šodien aizdomājos par knupīša lietošanu. Kā jau transportā  un sabiedriskās vietās ,vienmēr nevar paņemt mazo uz rokās-pareizāk, negribas tik mazu ņemt ārā no ratiem. Zinu,ka ir paēdusi,arī atrauga ir bijusi,viss it kā ok.Bet nu sāk čīkstēt un izskatās,ka sāk zīst savu rociņu. Varbūt vajadzētu knupi? Ar Adrianu knupi nelietojām, nebija vajadzības un viņš arī neņēma, kad piedāvāju. Kad tad īsti ir brīdis dod knupi, kad var saprast, ka tiešām mazajam tas ir nepieciešams. Jo vienkārši tā pat aizbāst muti negribas.

Vakarā mājās arī Denīze sāka zīst rociņu , un tā kā biju uzvilksi bodi ar īstām rokām, tad tai vietā kur zīda ,pati sev zilumu bija uzsūkusi. Tāpēc arī  sāku domāt, varbūt tomēr iegādāties knupi, katram gadījumam.