1.mēnesis - iepazīšanās.

Sveiks, Gabriel!

2017.gada 2.februāris mūsu dzīvi pagrieza par 180grādiem, jo piedzimi tu, mūsu mazais brīnumiņš, lai gan nemaz tik maziņš nebiji - 56cm un 4.330kg. Bet ko nu tur par parametriem - mammai un tētim tu tāpat biji maziņš brīnumiņš. 

Tavu pirmo apģērbu bijām iegādājušies, protams, zilā krāsā ar mīļiem lācīšiem. Kad skatījos uz tavu pirmo apģērbu, es nodomāju - vai tiešām tev tik maziņš derēs? Kā ir iespējami tik mazi apģērbu komplektiņi? Man tas šķita ļoti mīļi. Kad tētis tevi bija apģērbis, es atkal apraudājos - tu tik skaists!

Arī tavus pirmos pamperus mainīja tētis. Re cik tev gādīgs viņš ir!

Tava pirmā diena bija ļoti emocionāla tieši mums, jo visu laiku lija laimes asaras par to, ka tu beidzot esi ar mums, mūsu pasaulē. Vēl joprojām bija pavisam neticami, ka es tevi sargāju deviņus mēnešus zem savas sirsniņas un vēroju kā tu manā puncī attīsties.

5.februārī mēs devāmies uz mājām, kuras tu mūžam sauksi par savējām. Mūs sagaidīja tava omīte un vecvecmāmiņa. Prieks un asaras. Bet nu tik mūsu īstā dzīve sākās. Es satraucos par visu - vai es tevi pareizi baroju, vai pareizi nomainu pamperu, pareizi paņemu savās siltajās rociņās. Viss man tomēr bija jauns. Bet es tevi lēnu garu iepazinu un zini ko - tu man patīc vēl vairāk. Tas mīļums, kas ienāca mūsu ģimenē pateicoties tev, ir neizmērojams. Tu mūsu mājās ienesi gaišumu.

Sākumā domāju, nu nevar būt, ka tu tikai gulēsi, ēdīsi un kakāsi. Bet nē, tieši tā arī bija. Man ļoti patika tevi vērot miedziņā, lai gan pašai ļoti nāca miegs, es labprātāk pavēroju tevi, cik tu mīļš un skaists.

Kad dakters deva atļauju, tad iegājām arī tavā pirmajā vannā. Un kā bija? - tu biji ļoooti priecīgs! Ja mamma ar tēti tevi neņemtu ārā, tu labprāt tur dzīvotos visu dienu. Un par to mums ir liels prieks, jo vajag būt tīriem un svaigiem, un ar to mums turpmākajā nākotnē nebūs problēma.

Pienāca arī tava dzīves 10.diena, kad mamma saņēmās apgriezt tavus gari izaugušos nadziņus. Domā bija viegli? Nē, es biju tik ļoti uztraukusies, ka bija pat ienākusi galvā domā - varbūt staigā visu laiku cimdiņos? Bet nu nē, ar tēta palīdzību mēs tomēr tikām galā un nu tu varēji dzīvoties ar plikām rociņām.

Laiks skrēja tik ļoti ātri, ka jau bija pienākusi tava pirmā dzimšanas diena - viens mēnesīts. Un zini ko? Tu biji izaudzis trīs centimetrus garāks un 800 gramus smagāks. Kā? Kā tu paspēji tā izaugt? Un tu vairs neatgādināji mazu rūķīti, bet gan mazu mazu cilvēciņu, kuram jau pašam savas domas galvā. Gabriel, tu ātri audz! Mammai un tētim raudiens nāks, jo tikai tagad pamanam, ka laiks patiešām skrien vēja spārniem.

Gabriel, tev tulīt divi mēneši un tu tik daudz jau proti! Bet par to nākamajā rakstā. :)