16.04 17:00-18:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 6
Atvainojos par virsrakstu, bet ar kaut ko bija jāsāk. Gribēju parunāt par vārdiņa "Mēs" lietošanu, kad ģimenē ienāk mazulis. Bieži lasu citu māmiņu blogus un nesaprotu, kāpēc tik bieži lasu- mēs ēdam biezenīšus, mēs pirmo reizi apvēlāmies un galu galā- mums ir zaļa kaka! Parasti lasu un iedomājos, kā bloga autore ripinās pa grīdu. Es, protams, nenosodu vārdiņa "mēs" lietošanu, gribēju tikai saprast- kapēc tas tā tiek darīts. Vai tiešām ir tik grūti pierast pie tā, ka Tu esi viens cilvēks, bet bērniņš pavisam cits? Pieradums no grūtniecības laika, kad bijāt divi vienā? Un cik ilgi tad būs ta "mēs" periods? Manai meitiņai tulīt būs 6 mēneši, un man tikai pāris reizes ir izdevies no sevis izspiest, ka mēs spēlējamies uz grīdas, vai mēs ejam ārā... Varbūt esmu slikta māte, jo savu bērnu no sevis nodalīju brīdī, kad tika pārgriezta nabassaite?
Bet vēl "jautrāk" ir kad kāds bezbērnu darba kolēģis vai attāla tante pajautā - kā JUMS iet ar kakāšanu vai JŪS jau to un to darat 😃
Es arī to- mēs lietoju tikai tad, kad domāju tieši MŪS! Par to , ka visiem tika paziņots, ka mēs ar vīru to vai šito, taisnība, ja mēs kaut kur braucām , tad parasti arī teicu mēs, bet ja, piemēram, vīrs remontēja māju, tad tā arī teicu- vīrs krāso sienu, jo tas ir viņa nopelns, es remontā neko nepalīdzu..
Mums ir bērns- tā es arī esmu teikuusi, jo tas ir mans un vīra, tātad mūsu, bet bērns ir arī individu;als un ja bērns sāktu rāpot,, es neteiktu, ka mēs rāpojam, jo to nedaram mēs kopā, bet mēs braucam ciemos- visa ģimene.. Ir jānovērtē katrs ģimenes loceklis- katram savi sasniegumi un Mēs visi par tiem priecājamies.
Kaut kā varbūt nesakarīgi, bet ceru ka uztvēri...
un man nav problēmu atbildēt jebkurai ar pretēju viedokli, ja vien ticu tam ko saku- nav svarīgi cilvēks ir atpazīstams vai ne- atkārtošu- šajā portālā visi ir vienādi!
ja būtu palasijusi komentārus, tad tās māmiņas, kas viņai vismaz šeit atbildēja jau pirms tam izteica tādu viedokli.. es gan nedomāju, ka tas tāpēc ka slavena, Tu vienkārši pati ievēro, ka viņai atbild, jo zini, ka slavena, bet atbild arī citām mammām taču- tad iebildumu nav? ignorēsim Lieni, jo viņa ir slavena? tas ir muļķīgi...
tas bija lieki- tās māmiņas, kas atbildēja Lienei jau bija izteikušas viedokli! Kāds te vispār sakars ar atpazīstamām personām? Šajā portālā visas ir vienādas un neviena viedoklis nav svarīgāks par citu! Ļoti neglīts komentārs no Tavas puses.
Man liekas, ka dažas māmiņas komentāros mani ir nedaudz pārpratušas.. Es nebiju domājusi, ka lietojot "mēs" kaut kur vēl nabassaite karājas, vienkārši gribēju pateikt, ka ar to mirkli bērniņš ir viņš pats un ne jau ar nolūku nelietoju MĒS- mēs spēlējamies uz grīdas- jā, to mēs daram kopā, mēs nesākam rāpot- bērns to dara pats, mums neiznāk pirmais zobs un mums nav koliku- tās ir bērnam.. Varbūt dažām tā ir mīlestības augstākā forma, bet tas, ka savu bērnu uztveru kā personību un novērtēju viņas sasniegto nenozīmē, ka bērnu mīlu mazāk, kā tās māmiņas, kas visu sasniedz kopā ar mazajiem un uztver visu arī kā savus sasniegumus... Nevienu negribēju aizvainot.. es atvainojos...
Tieši tā. Mēs ejam pastaigāties, ēdam vakariņas, zīmējam, jo darām to kopā. Bet bērnam izauga zobs, bērns piekakāja bikses, kur tur mans nopelns?
Mēs nelietoju un tās retās reizes, kad ir pasprucis uzreiz sevi izlaboju. Nevis tāpēc, ka nepareizi, bet tāpēc, ka tas ir bērna nopelns. Man pašai ir sajūta, ka ar mēs es bērnam grauju pašapziņu. Bērns apvēlās, piecēlās ,bet mamma saka mēs tātad bērns pats nevar neko izdarīt?
Pilnībā piekrītu Tevis teiktajam.. es par šo "Mēs" būšanu esmu domājusi diezgan bieži, tomēr tā identitātes sajūta, ko iedod šis vārds, kas te tik ļoti griež ausīs man nozīmē daudz vairāk. Pareizi vai nepareizi? Katra paša ziņā, tomēr man šim vārdam ir ļoti emocionāla piesaiste. Brīžos, kad zūd pārliecība par sevi kā māti, sievieti, kaut vienkārši - būtni- dod piederības sajūtu. Daudz kas ir atkarīgs arī no tā kā bijis pašas bērnībā. Man tādas "mēsošanās" nebija. Augām kā jāaug, patstāvīgi, jo bijām daudz, uzmanība, cik nu tika, tik tika.. un apzinos, ka man pietrūka veseluma sajūtas ģimenē kā tādā, tādēļ varbūt arī neuzskatu to par neko ārkārtēju! Un arī man ir ļoti bagāta iztēle un spēja vizualizēt, tomēr lai tagad kādai māmiņai pārmestu vai pārjautātu vai tad tiešām arī viņa piekakāja lielo gultu - prāta pietiek to nedarīt! Es lepojos ar to, ka mēs esam sagaidījušas pirmo zobiņu. Un mums ļoti patīk ložņāt pa grīdu. Mēs to darām kopā un darām to arī atsevišķi. Ja par to, cik tas ir pareizi no valodas viedokļa.. ja godīgi, tas šobrīd absolūti nesatrauc! Es izbaudu mirkli, kamēr vēl varu būt MĒS, jo zinu, cik ātri tas beidzas.. Zinu kā ir, kad bērns vairs negrib iet pie rokas, publiski bučoties un mamma ar tēti kļūst par naudas maciņu un ēst taisītāju! Zinu kā ir, kad bērns izaug! Un sajūta, ka viņš lēnā garā kļūst par pieaugušu patstāvīgu cilvēku.. ko nu te izplūst!
Mēs šodien pirmo reizi bez Tevis ēdām ar karotīti - tikko piezvanot teica vīrs un viņa prieks par to, ka to dara nevis viņa, bet abi kopā bija neizmērojams.. Kādam tas ir traucēklis un bērna identitātes apspiešana, kādam citam - mīlestības augstākā pakāpe!
Tev taisnība- par to īsti nav ko piesieties.. Parasti saku, ka izvedīšu mazo ārā, bet tas nav speciāli, lai nelietotu mēs..
es šo diskusiju neaizsāku, lai kādu aizvainotu, bet vienkārši interesē citu viedoklis par vārdu "mēs" un interesantākie ir viedokļi, kas nesaskan ar manējo. Nav pareizu vai nepareizu variantu, jo katrs cilvēks ir individuāls un tāpēc katram cilvēkam sava taisnība.
o, jā. Man ar reizēm samulsina jautājumi - jūs jau staigājiet? Jūs jau paši sēžiet, cik jums jau zobi ...
Kas mēs? tak es jau pāris gadu desmitus staigāju. 😃 un arī ar patstāvīgu sēdēšanu man nav problēmas. 😃 Un paldies, arī ar zobiem man viss labi, par ēšanu arī nesūdzos ...
Jau no sākta gala šo vārdu centos izskaust no savas sarunu valodas, ja runāju par sevi un dēlu. Jo viņš taču piedzimst kā personība, nevis mans atvasinājums. Bet tā ir mana pārliecība. 😀 Nu jau par vārda Mēs lietošanu pat nepiedomāju. Esam es un mans dēls. 😀
Ok, viena lieta ja mēs kopā gatavojām, kopā gājām ...
Bet ja man atraksts ka mēs piedzimām 3 kg ... vai mēs pa dienu slikti guļa, jo puncītis sāp, mums nāk zobi, mums negaršo putra ... tas man liekas komiski. 😀
Bet tai pat laikā, tas liekas tik saprototami, jo pirmajā gadā ne tikai bērniņš vēl sevi asociē ar mammu, bet arī mamma tā pa īstam nav apradusi ar jauno situāciju.
kamēr to lieto attiecībā par zīdainīti, kam tiešām mamma dara visu, tikmēr tas ir kaut kā mīļāk un savādāk. bet tad, kad bērns jau pats staigā, ēd, runā, tas "mēs" kļūst tāds ne visai atbilstošs.
Māmiņu kluba raidījumā, laikam, viena speciāliste runāja, ka bērnu iznēsāšanas laiks, process ir 18mēn. Jā, 9mēn puncī un pārējais laiks, kad jūs esat tik ļoti saistīti, jo bērns ir pārāk trausls, nevarīgs utt. Tāpēc, no šī citāta var secināt, ka jā, bērns ir ārpus punča, bet bērns ar māti šos pirmos mēnešus ir tik ļoti saistīti, ka nejūt atšķirību starp ES un MĒS. Es arī esmu par pareizu valodas lietojumu, bet šis jautājums tomēr, lai ir kā ir, tas tomēr ļoti mīļi, pašai reti pasprūk, bet kad citi lieto man netraucē.
Jā, es jau sen par to gribēju parunāt, jo tas "mēs" dažreiz tiešām iegriežas.. 😀
Vienreiz gan mēs apvēlāmies 😃 jo es tiešām vēlos pa grīdu un rādīju kā vajag- bija rezultāts, meitiņa nokļuva no punča uz muguras 😃 tā bija vienīgā- mēs to izdarījām reize 😃 ..
kad gaidīju meitu, kaut kur dzirdēju gudro cilvēku sarunu/inerviju/sižetu par šo tēmu. tāpēc arī, kad meita piedzima, pati sevī klausījos kā es runāju. vienmēr esmu uzskatījusi, ka tie ir meitas sasniegumi, viņas zobi, viņas kaka, ne jau mani. omītei gan vēl ir niķis pateikt "mēs" to un to. tad pārjautāju "un tu arī? vai tikai mazmeita?" tad omīte saprot, ko ir pateikusi. es to neaizrādu, bet pasmejos 😀
arī draugu lokā ir mazulīši, dzirdu kā saka šo "mēs". es neaizrādu, tā nav mana daļa, katrs audzina bērnus un uzskata kā nu pats grib. bet man bik iegriež ausīs šis "mēs".
tieši tā es arī domāju, tāpēc nesaprotu, kapēc tik bieži ir tas "mēs" dzirdams...
ir pieredze ar šo vārdu, nu jā patiesībā nav ju nekāds mēs, ir es un mans bērns.