Man ir tāds mazs hobijs- rakstu dzeju. Pagaidām esmu tikai iesācēja, kaut gan pirmais dzejolis tika sacerēts 5 gadu vecumā krievu valodā. Man dzejoļu rakstīšana ir sava veida domu izlikšana uz papīra. Ko jūtu, ko domāju, to visu pierakstu. Laikam tāpēc dzeja nāk uz āru tieši skumjākos brīžos. Ar prieka jūtām mēdzam dalīties, bet skumjas- slēpjam. Kā jau rakstīju, pirmais dzejolis tapa 5 gadu vecumā, bet pārējie- no 16 gadiem.
Mans rakstītais noteikti nelīdzinās grāmatās lasītiem dzejoļiem. Pagaidām viss ir nolikts malā, jo audzinot 2,6 gadus veco dēliņu nav iespējams domāt par ko citu..
Postošā ēna
Berni pārvēršas par pieaugušajiem,
dienas pārvēršas par mēnešiem.
Tā ari mana mīlestība pārvērtās-
pārvērtās par ēnu.
Par vientuļu un bezgalīgu.
šī ēna visu laupa,
Pārvērš visu tukšumā,
Nevienam nevajadzīgā..
Dienu no dienas,
Soli uz soļa, tā seko man.
un tagad es gaidu vienīgi vēlus vakarus,
gaidu saulrietus,
gaidu bezgalīgu tumsu,
jo tikai naktī,
tikai melnā tumsā,
ēna liek mani mierā!
***
Tu aizgāji
un līdzi Tev
aizgāja mans smaids,
mans dzīvesprieks.
tu nezinot aiznesi visu,
kas mani bija.
Man atstājot
tik dažas asaras acīs,
smagu rūgtumu sirdī
un skumjas sejā.
Tu aizgāji pats sava miesā
un garu atstāji mani.
Un tādēļ ne stundas,ne dienas
es nevaru mieru rast.
Jo būtu man jāaizmirst Tevi,
bet kā,
Nevaru saprast!
***
Bēdas, ne prieki.
Asaras,ne smaidi,
ir redzami mani.
Murgs nevis dzīve,
nežēlīgs un ļauns joks
spēlējas ar mani.
Vai ari es kādreiz smaidīšu?
Vai ari es kādreiz priecāšos?
Vai kāds pados laivu,
savādāk es noslīkšu savas asarās.
***
Es un Tu,
Tu un Es.
Abi mēs
domājam,
bet nerunājam.
Gribējām,
bet nedarījām.
Ka pa miglu dzīvojam,
ka pa vēju skrejām.
Tā mēs gājām
un likteni kaitinājām.
Beigas attapāmies,
apdomājamies,
ka kļūdījāmies.
Bet viss!
Tagad par vēlu bij domāt.
Viss jau
aizkūpēja,
aizskanēja,
aizzibēja!
***
Balti mākoņi
baltas debesis,
vai tas baltums tiešām balts?
Balti palagi
balta gulta,
bet vai tas baltums patiesam ir balts?
Balta patiesība
balta sirdī,
bet vai tas vispār var būt balts???

iesutiju,nesmaidigakas.
Paldies!
bildēs!!!
bildēs!!!
Sakuma jau bija mazliet neerti iesutit,bet redzot ka ir labi
nenozeloju padaloties.
Taschinka: skaisti
rūgtums sirdī nolīdu kādā klusākā vietā un rakstīju
dzejolīšus vai kaut ko zīmēju
neesmu neko rakstījusi vai zīmējus, laikam man tas tāds
pusaudžu periods bija
gaišo, labo
man tikai bija tāds niķis - rakstīt ar atskaņām,
savādāk man napatika
bet tavējie - super!
Par to iesuutiishanu..padomaashu,jaasanjemas..negribaas celt
vecus putekljus augshaa
apsveicu ar3 vietu.ja jau 3 vieta,tad jau nav ko
kauneties,varbut pat vari iesutit seit kadu.
labprat palasitu.
radosho darbu konkursaa rajonaa
dziesmaa..
Mani dzejolji arii visi par nelaimiigu miilestiibu
bet kaa satiku savu viiru,vairs nerakstaas dzejolji..Jo nav
to beediigo juutu,depresijas
Savus dzejoljus neraadu citiem,jo tajos ir visa taa laika
saape..
Bet,tu, malacis!
Man joprojaam neerti kaadam raadiit dzejoljus
domas,jutas,bet tagad prieks padalities un uzklausit
viedoklus.
Bet man patika
jo ja ir talants,tad var uzrakstit jebkura vieta,jebkura
laika,ta vismaz man skiet,bet man ir vajadzigs miers un
klusums.
rakstu tad,kad pati doma ienak prata,bet vienkarsi apsesties
un kaut ko rakstit,ta es nemaku.
prieka brizus medzam ar kadu padalities,bet skumjos ne un
tad tie skumjie ir uz papira.
ļoti!
Taška - talants!
ir mīlestība