DZEMDĪBU STĀSTS: Viesturs Filips " izšāvās kā korķis no šampanieša pudeles"!

Kopumā es pati esmu dikti pārsteigta par ātrajām dzemdībām. Ja jāsalīdzina ar pirmo dzemdību pieredzi, šīs sauktu par "raķešdzemdībām".
Iepriekš gan vecmāte brīdināja, ka šoreiz ilgi nebūs nekas jāgaida un jāskatās vai pat paspēšu līdz iecerētajai dzemdību iestādei tikt, tomēr nebiju rēķinājusies, ka tik strauji viss notiks.

Lai vai kā, viss sākās 30. decembra vakarpusē.

Visu dienu jau biju jutusi diskomforta sajūtu vēdera lejasdaļā un krustos, bet vēdera vilkšanu sasaistīju ar BH kontrakcijām un krustu sāpes ar muguras kaiti, kas jau sen mani vajā. PA dienu vēl aptiekā biju nopirkusi rīcineļļu, lai "iztīrītu organismu". (Iepriekšējās dzemdībās nekādas mikroklizmas nepalīdzēja)> Tā nu domās gatavojos lielajam notikumam, tomēr nebiju īsti pārliecināta, ka tas varētu būt jau šajā naktī.

Ierakstījos "cāļa mammu" forumā, kur jau dažas mammas man novēlēja labu ceļavēju uz slimnīcu, bet es tik pie sevis klusi nosmējos, jo likās, ka tās sāpītes vien māņi, bet redz - mazam puikam citi plāni.

Ap 23 atbrauca vīrs un viņa tētis. Tā nu nolēmām ka Alberts jāved pie vīra mammas, ja arī naktī nebūs nekas sācies, dosimies tur pavadīt vecgada vakaru un sagaidīt jauno gadu.

Sapakāju Alberta somas un samīļoju dēliņu - bija izteikti grūti tā uz 3-4 dienām laist dēlēnu prom, jo Albertu vienu viju atstājusi tik vienu reizi un tāpat tai pašā naktī biju atpakaļ mājās... tagad? Iespējams 4 dienas prom no viņa. Apskāvu un sajutu cik dēliņš vēl mazs. Tikai gads. Iekšēji jutos briesmīgi, bet nu kas jādara, tas jādara. Neizskatijās, ka  Alberts saprot visu notiekošo, tāds ierasti omulīgs un ar vectēti jautrojās.

Kad mazais aktīvists bija jau ceļā pie vecmāmiņas, kaut kā nomierinājos un sapratu, ka jāvelta laiks nedaudz sev. Nolēmu ieiet siltā vannā - kas zin - varbūt sāpītes atkāpjas un tikai viltus trauksme mūs te āzē. Bet sāpītes tā arī nepazuda. Pat kļuva izteiktākas.

Biju neizpratnē, jo pretēji visam grāmatās rakstītajam un vecmātes stāstītajam, sāpītes bija tādas nesaprotamas un neregulāras. Galu galā, kad izdevās pēc pusnakts uzķert sāpītēm kaut kādu ritmu ar intervālu 7-10 min, tad vīra iedrošināta ģērbos un braucām.

No mājas izkasījāmies ap 00:40 un nu ripojām uz Siguldas pusi. Vīrs drusciņ stresoja un brauca neeeedaudz agresīvi. :) Tā nu man nācās viņu mierināt un teikt, ka ir miers un nav jāsteidzas. KA MUMS PIEDER VISS PASAULES LAIKS!!! (Jā - kā tad! :D)

Ieripojām Siguldā un sākām meklēt ceļu uz slimnīcu. Apmaldījāmies :D

It kā vīrs bija googlē izčekojis kur un kā jābrauc, tomēr naktī viss savādāk - gaismiņās un z-svētku dekoros apjukām. Aizmaldījāmies līdz svētku laukumam /panorāmas ratam, tad atpakaļ braucot vēl uz alkohola reidu trāpījām un kad vīrs pēc tam jautāja policistam, kā īsti ātrāk no šejienes nokļūt slimnīcā - kur ir Lakstīgalas iela, policists tik rokas noplātīja - neesot vietējais.

Sasmējāmies ne pa jokam - man kontrakcijas jau jūtamas palikušas un intervālus vairs zatraukumā "neķeru". Varēja būt ap 4-5min.

Tad loģiski izdomājām, kur bijām kļūdījušies un nogriezušies nepareizi un kad uzbraucām uz vajadzīgās ielas, tad jau pa lielu attālumu varēja redzēt ielas galā mirdzoši sarkanus burtus - RĪGAS RAJONA SLIMNĪCA.

Nākošais kuriozs bij meklēt kā slimnīcā iekļūt, jo naktī visas durvis noslēgtas. Piebraucām pie uzņemšanas nodaļas, bet tur nevienu neredz. Tumšs. Tad devāmies apstaigāt citas ieejas, bet tur arī slēgts. Dabūju vismaz 3 kontrakcijas izelpot ieķērusies kāpņu stenderēs vai pret mašīnu atspiedusies. Protams beigās sazvanījām dzemdību nodaļu un tur mums dumiķīšiem paskaidro, ka uzņemšanas nodaļā ir zvaniņš pie durvīm. :D Doup. Jā - ieraugot mazo "nemanāmo" melno pogu pie durvīm sākām smiet, ka laba ekskursija mums te izdevusies.

Nu ko - tad dodamies iekšā. :)

Māsiņa atvēra un uzveda uz dzemdību nodaļu - ejot vēl pa garajiem gaiteņiem pajokojām par dzemdību iestāžu taktiku ātrai dzemdēšanai - trepes! :)

Tā nu īsi pirms 2 naktī, ieveda mūs nodaļā un tur aiz galda sēdēja ne pārāk laimīga vecmāte, kura izskatījās dikti nogurusi. Palika viņas kkā žēl. Sāka mūs iztaujāt, kas un kā un man nez kādēļ veselais saprāts pazuda un neko vairs nespēju pastāstīt  - saniknoju tik vecmāti ar saviem nesakarīgiem buldrējumiem par to, ka it kā ir sāpītes, bet paciešamas, ka intervēli it kā šaudās te no 7-10 min un te pēkšņi pazūdot un esot līdz pat 20 min starpā. Viņa kko noburkšķēja par to ka vajagot braukt tikai tad, kad reāli regulāras sāpītes, bet nu, ja jau esam atbraukuši, pārbaudīs mūs un uzliks uz toņiem.

Lika pārģērbties un iedeva slimnīcas dzemdību kreklu, kas likās dikti parocīgs - tai brīdī rakties un meklēties pa somām nudien negribējās. (lai gan dzemdību kleitu pēc tam somas virspusē atradu).

Devos uz toņiem. Lika uzkāpt uz galda un vēl tā skeptiski noskatījās, ka es sāpītēs tikai bikiņ vairāk saviebjos un ātrāk paelpoju. Nomurmnāja kko līdzīgu tam, ka es nudien neizskatoties pēc dzemdētājas.

Apskatīja atvērumu un tad palika ar muti vaļā un lielām acīm uz mani skatījās - esot 7-8cm. TIEŠI TAS KAS MAN DZEMDĪBU PLĀNĀ BIJA IERAKSTĪTS, ka gribu būt slimnīcā uz 7-8cm atvērumu. Tad vēlreiz neticīgi pārpasīja, vai tiešām kontrakciju sāpes tik viegli panesu. Apstiprināju, ka nekādas mokošās sāpes nejūtu. Tad sākām runāt jau nopietnāk un likās, ka viņa tā kā atmaiga saprotot, ka te nav nekāda āzēšanās un ka viss reāli notiek. Pajokojām. Pasmējāmies. Tad viņa ieteica durt augļūdeņus tagad, lai pārbaudītu vai viss ok, jo secināju, ka bēbis bij pēdējās dienās dikti mierīgs bijis un maz kustējies un viņa savukārt bažījās par kontrakciju stiprumu.

Sākumā gan paprotestēju, ka negribu, lai dur ūdeņus, jo tad tak tur viss palikšot sauss un būšot grūtāk izspiest, un plīsumi, un viss būs dikti strauji un... un ... un... uz ko viņai savukārt bija arguments, ka tas tomēr pasteidzināšot procesu un nebūs ilgi jāmokās ar kontrakcijām, ka iespējams mazais uz rīta pusi jau varētu būt klāt. Tā nu beigās piekritu un neteiktu, ka nožēloju.

Pārdūra un no manis iztecēja ~1l ūdeņu - par laimi dzidri. Viņa teica, ka tas dikti daudz. Jutu kā mazais vēl dziļāk ieslīd iegurnī un sākās spēcīgākas sāpes.

Tad uzvilka man pamperbiksi un uzlika uz toņiem. Uz sāna bija traki grūti nogulēt. Biju cerējusi, ka pačučēšu pie tiem toņiem (kā bija pirmajās dzemdībās), jo zināju ka vajadzēs vēl daudz spēka, tomēr nēē... ik pa 3 min sākās tādas kontrakcijas, ka likās pa sienām rāpošu. Tā nu 15 min kkā izturēju.

Ak jā - līdz šim vecmāte vīriņu bij iztrenkusi ārā, jo redz vīriešiem neesot jāredz kā notiek ginekoloģiskās apskates un manipulācijas. Ielaida iekšā tikai, kad uzlika mani uz toņiem.

Kad noņēma no toņiem, tad lika iet uz pirmsdzemdību telpu, kur bij bumba, krēsliņš, uc. priekšmeti. Prasīja vai vajagot ierādīt kādu pozu uz ko noraidoši kratīju galvu, jo jau zināju, ka stāvēšu kājās un apļošos - tāpat kā ar Albertu.

Tas arī bija visefektīgāk. Stāvēt kājās, gurnos šūpoties/apļoties, bet kad nāk kontrakcija, tā ieķerties palodzē un puspietupienā izelpot kontrakciju. Aizejot vecmāte pieteica, lai vīrs pasaucot kad man sākoties spiedošā "kakāšanas" sajūta. Divas kontrakcijas pārlaidu pie palodzes un tad devos uz tualeti. Kā apsēdos, sākās kontrakcija un tad sajutu ka mazais riktīgi slīd uz leju. Atminējos, ka lasīju, ka tieši klozetpoda augstums un poza kādā mēs uz tā sēžam palīdzot mazulim dziļāk iegurnī virzīties.

Kontrakcija pārgāja un devos atkal apļoties, bet tā arī paliku pie gultas ieķērusies jo sapratu ka nu riktīgi spiežās. Kopš toņiem bij pagājušas tikai labi ja 10 min. JAU TIK ĀTRI????!!!! Tātad ~ 30 min laikā kopš apskates bij atlikušie 3 cm nākuši klāt un atvērums pilns!!!???

Iegājām zālē, vecmāte klāja galdu (ar vienreizlietojamiem palagiem - man pie uzņemšanas nekādus komplektus pat nepaprasīja) un es vēl vienu sāpīti izelpoju ieķērusies mazuļu pārtinamajā galdā. Tā nu sāka tiktāl spiesties, ka likās bēbis pats izkritīs. Bet nu kontrakcija pārgāja un es, kamēr nav sāpe, pa fikso uz dzemdību galda virsū - vecmāte vēl nobrīnījās, kur es tik aša un varoša. :D

Sākās izspiešana, kura ilga labi ja 10 min.!!! Nāca konrakcija un teicu ka mazais spiežās, vvecmāte gan teica, lai vēl nespiežu, bet izelpoju pāris kontrakcijas uz galda, bet bija jau par vēlu - mazais pats sāka slīdēt iekšā ceļos un tur vairs nebij laika kko spiest vai nespiest, tik elsoju un saucu - "Viņš pats nāk! Viņš pats! "

Tad vecmāte lika atslābināties un piekodināja, lai nerauju dupsi uz augšu, lūdza vīram mani pieturēt, jo laikam neklausīju. Tā nu ar domām centos atlslābināt visus muskuļus cik vien var, jo spīlējas bēbja galva tik cieši, ka likās pārsprāgšu uz pusēm. Iztēlojos, ka esmu no vates - ka esmu elastīga un padevīga. Un tad tiešām kļuva dāāūdz vieglāk - kad vairs nesasprindzinājās muskuļi mazais brīvi slīdēja pa ceļiem un beigu beigās vecmātes mudināta ar diviem nelieliem grūdieniem mazo izspiedu ārā. Es pat atjēgties nepaguvu, kad mazais cilvēciņš jau šņukstēja man uz krutīm. Palika BEZGALA VIEGLI!!!!

31.12.2013. plkst. 3:09 kā korķis no šampanieša pudeles izšāvās mūsu otrais dēliņš VIESTURS FILIPS (56cm garš un 4,830kg smags).

Brīnumiņam liela daļa muguras bija klāta ar balto ziedi. Tāds mazs šņukstošs bēbītis kūņojās. Actiņas neatver, bet klusi šņukst. Dikti žēl mazā cilvēciņa, kuram pirmās dzīves sekundes jāpavada tik neierastos apstākļos. Auksts, spilgta gaisma un vēl svešās rokās nevis mammas punčukā. Uz krūtīm mazais man vismaz 30 min pavadīja. Vecmāte paskaidroja kāpēc mūsu gadījumā nevajadzētu ilgi turēt mūs vienā saitē. 4-5 min gan pagaidīja un tad tikai deva vīram griezt nabassaiti, tomēr paskaidroja, ka to pilnīgo pulsēšanas beigšanos gaidīt nemaz neesot tik labi, jo mums ar vīru ir pretēji rēzi, tā nu ja bērnam ir vīra rēzus, tad varot ne pārāk labi beigties.

Apskatot rūpīgāk bēbīti, sapratu ka viņš man tāds liels padevies. Vēl svaru gan nezināju, bet iekšēji sākās mazā panika, tādēļ droši vien ar panisku sejas izteiksmi vecmātei jautāju - PLĪSUMI IR??? Vecmāte tā pasmējās par mani un teica ka sākumā gan pagaidīsim līdz placenta piedzimst.

Palūdzu saglabāt placentu - ielika mums maisiņā un ielikām saldētavā savā istabiņā -  tad jau redzēs vai stādīsim, vai ko citu ar to iesāksim.

Pēc tam apskatīja mani un mierinoši smaidot teica, ka nav neviena plīsuma, par ko biju ĻOTI, ĻOTI priecīga. Bija saglabājusies tāda kā baile par šūšanu. Ar Albertu bij viens maziņš plīsumiņš, tomēr šūšanu atminos sāpīgu un netīkamu. Tagad tas izpalika. :)

Viesturiņu ģērba vīrs - izskatījās tik amizanti, bet arī tā maģiski. Kad vecmāte ņēma mazo rokās, viņš kliedz un spiedz un nepatikā ķepurojās. Kā tētis paņēma rokās, tā bija klusums un lielām acīm tika nopētita katra tēta kustība. Vecmāte bija izgājusi rakstīt dokumentus, domājām vai gaidīt viņu, vai varam paši jau pie krūts likt. Tā nolēmam nevilcināties un mazo čāpstinošo puikiņu barot. Ēda dūšīgi un jā - jau pirmajā ēšanas reizē sākās dzemdes savilkšanās sāpe - tik asas ar Albertu nebiju izjutusi, tā nu likās dikti nepatīkami, bet ko - viss viena labuma vārdā -mana mazā brīnumainā dēliņa. Vēlāk vecmāte ienāca un slavēja mazo, ka dūšīgi zīž un ka pareizi pielikts pie krūts, ka neesam ar pīpi uz jumta un ka lieliski tiekot ar visu galā - tas tāds slavinājums vīram. Tik tiešām redzot ar kādu rūpību un mīlestību vīrs ģērbja mazo, sajutu, ka abiem nu ir cieša saikne jau kopš pirmajiem Viestura mirkļiem šajā pasaulē.

Sākumā biju par vecmāti izbrīnīta, tagad saku tikai vienu - super aktīva un droša - saka kas vajadzīgs konkrētajā brīdī. Un palīdzēja un sasmīdināja vēl ar, kad bij nepieciešams. Paldies - Valdai Tamanei!!!

Pēc dzemdībām 3 dienas mierīgi dzīvojamies par superjauko ģimenes palātiņu - bij ir makten ērti. Pašiem sava WC un dušiņa. Dušas telpā fēns un ūdens vārāmā kanna. Ir TV un internets. Un vāze uz loga gaida ziedus. Ir ledusskapītis. Ērti. Vienīgais vīru nebaro, bet viņš nesatraucaās par to, jo ieraugot slimnīcas piedāvāto ēdienu nebij diez ko pārliecināts, vai pats to ēstu. Autiņus un paladziņus mazajam nodrošina. Māsiņas aptekalē - nak prasa vai viss labi, vai ko vajag. Ekh. Jutos kā princese. Lai vai kā - nu nekādi nenožēloju savu izvēli dzemdēt Siguldā.

Kopumā tāds nu ir mans dzemdību stāsts. Priecājos ka viss bija tik ātri.
Jā - sāpēja. Nevaru teikt ka vairāk, nevaru teikt ka mazāk, kā pirmoreiz dzemdējot, tomēr atceraties, ka MAZAIS BRĪNUMIŅŠ IR 100x VĒRTĪGĀKS PAR VISU un SĀPES LĪDZ AR TO KĻŪST PANESAMAS!!!

--

Rasa jeb mazais91

un 3 VĪTOLI - Viesturs Filips, Alberts Matejs un Kārlis:)