24.04 10:50-17:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 3
Droši vien daudzas topošās mammas domā par to, kādas būs dzemdības. Atceros, ka arī es, gaidot lielo puiku, baidījos, kā tas būs "dzemdēt", vai maz es to spēšu. Vai sievietes jau piedzimst par labām dzemdētājām, vai tieši otrādi, daba nav apveltījusi ar šīm spējām?
Šodien sanāca aprunāties ar jauno māmiņu, kura pirms mēneša pasaulē laida savu otro mazulīti. Jautājot par dzemdībām, viņa atbildēja:"Es neesmu dzemdētāja, arī šoreiz man nesanāca..." Tieši šie vārdi man lika aizdomāties, vai tiešam ir tā, ka mammas iedalās dzemdētājās un nedzemdētājās? Atceros, ka arī man negāja viegli, cīnījos 28stundas, līdz dēls bija man uz krūtīm. Gāja grūti, sajūtas, ka nekad to nepaveikšu, bet beigās izdevās. Vai biju slikta dzemdētāja? Nezinu, to laikam vairāk mācēs nokomentēt vecmāte, kura palīdzēja man šajā procesā. Es nejutos vainīga, ka man kaut kas dzemdību procesā nesanāca, vai nedarīju tā, kā teica vecmāte, taču šai mammai balsī varēja just rūgtumu, ka viņai nav sanācis, es gan domāju, ka viņai viss sanāca, jo mazais ir līdzās. Viņa teica:"Pirmo meitu man "izspieda", bet dēliņu beigās tomēr "ķeizaroja".
Esmu dzirdēju un lasījusi stāstus, kur personāls lamā jaunās mammas, ka neko neprot, kādēļ tad jādzemdē, ja nezina, kā to darīt, vai uzskata, ka nevar. Varbūt daudz kas ir atkarīgs tieši no personāla un man ir paveicies, ka visas trīs reizes tas ir bijis ļoti saprotošs, atbalstošs un nav licis justies nevarīgais, nemākulīgai un nav licis justies vainīgai, ka ir bijuši 2 ķeizargriezieni no 3 dzemdībām, jo pati netiku galā, vai dabīgās dzemdības bija bīstamas.
Ko Jūs, mamma, par šo tēmu domājat?
Pilnīgi piekritīšu lauvinjai. Tomēr svarīgi ir ne tikai sagaidīt attieksmi no personāla, bet arī pašai dzemdētājai būt atvērtai un laipnai. Lai gan pašai bija pirms gada pirmās dzemdības RDZN neko sliktu nevaru teikt, bet man pat nomainījās divas vecmātes pa to laiciņu, bet attieksme bija profesionāla un ļoti laba un tajā dienā galvenais ir jāsastrādājas abām pusēm, jo mērķis jau ir viens, lai piedzimst bērniņš.
Ir jau, protams, kam varbūt nepaveicās ar personālu, bet nu nezinu, man tomēr liekas, ka viss atkarīgs no paša, kam esmu stāstījusi, ka es bez līguma dzemdēju un viss bija ļoti labi no personāla puses, tad man uzreiz pasaka, ka man paveicās, bet nu nedomāju gan, ja tomēr cieņu izrāda pret personālu un necimperlējas nezin ko sagaidot, tad nu nezinu vai var būt savādāk, varbūt jau var, bet ceru, ka tomēr daudz kas atkarīgs arī no sievietes pašas.
Kā visur - attiecības, t.sk. dzemdībās, veido abas puses - dzemdētāja (jaunā māmiņa) un medicīnas personāls. Dzemdības ir kopdarbs, tāpēc vienmēr jautājums ir par sadarbību.
Man ir laba pieredze dzemdībās, man apkārtējiem arī, bet, protams, nācies dzirdēt arī ne pārāk veiksmīgus dzemdību stāstus.
Tas, kas man nav saprotams ir topošo māmuķīšu vaimanāšana - man nepatīk slimnīca (nepatika un bailes pieaugušam cilvēkam būtu jāmāk pārvarēt vai arī šobrīd var izmantot iespēju dzemdēt mājās), bail no medicīnas personāla - paskatījās ne tā, pateica ne tā - tak komunicējiet un runājiet, prasiet, ja kas nav skaidrs, nav ko klusēt un pukstēt! Piedodiet, bet reizēm gribas teikt - nu kāda suņa pēc paliki stāvoklī, ja nespēj/nevari kā pieaudzis cilvēks uzņemties atbildību par sekām un dzemdībās tā arī uzvesties - tā kā vislabāk tavam bērnam un tev pašai?!
Tur jau tomer jaskatas visa kopaina. Kafs mazulis, citi izdoma rocinu pielikt prieksa, kada pati mamma. Vispar dzemdibas ir loti individuala lieta. Gruti ta visparinat. Pec pirmajam man ar likas, nu kas tur tads. Pasap un viss. Toties otras, pilnigi cita pieredze.
Man jau liekas, ka daba visām sievietēm devusi vienādu potenciālu dzemdēt (protams, it visur ir izņēmumi, ķermeņa īpatnības utml.). Bet dzīve attīstīto cilvēku sabiedrībā radījusi daudz un dažādas apstākļu variācijas, sakritības un iemeslus, kas kādai var radīt problēmas un sarežģījumus dzemdībās. Piemēram, arī man dzemdību izrakstā bija teikts "pataloģiskas dzemdības", tika pielietota vakuuma ekstrakcija. Kāpēc? Nu, man pirms nepilnas nedēļas bija atvadījusies no šīs dzīves ļoti laba draudzene un bija smags auss iekaisums. Esot uz dzemdību galda nedzirdēju ar vienu ausi. Nedēļa pirms bērniņa dzimšanas bija prasījusi no manis daudz asaru, bezmiega un enerģijas. Domāju, tas radīja sarežģījumus. Citiem tā var būt nepatika pret stacionāru. Personālu. Personiskās problēmas. Emocionāli nerisināti jautājumi utt. Par laimi, man un mazulim pēc sarežģītajām dzemdībām viss bija kārtībā. Protams, pirmos mēnešus pārmetu sev tādu "olimpisko neizdošanos" un mazuļa apdraudēšanu, bet, ar laiku viss ir aizmirsies. Vismaz emocionālā līmenī. Un esmu sev piedevusi. Kopumā, domāju, ka mēs visas no dabas esam lieliskas dzemdētājas. Vajag tikai censties dzīvot tā, lai apstākļi to neietekmētu. Bet tā kā ir daudz neietekmējamu lietu... Ir jābūt piedodošām un pacietīgām pret dzīves izaicinājumiem. 😀
Tieši šodien iedomājos tieši par šo pašu jautājumu.
Sāku pamazām domāt par savām pirmajām dzemdībām. Par to, kā tas būs. Cik grūti vai viegli paies šis process.
Nevar būt slikta vai laba dzemdētāja. Citai tas var sanākt dabiski un viegli, bet citai pavisam grūti un nosodīt nedrīkst nevienu topošo māmiņu.
😀