18.04 17:00-18:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Jo tuvāk nāk laiks, kad satiksimies, jo mazāk man gribas, lai šis mirklis pienāk.. un ne tāpēc, ka nebūtu gatava vai nepatiktu vai baidītos vai uztrauktos.. Esmu tik ļoti saradusi ar šo ''stāvokli'' :) Pierodam taču, vai ne?
Vienmēr tas mūsu puncis, vairāk vai mazāk nav nekāds draugs, jo - parasti taču viņš ir pārāk liels - nedaudz bezformīgs - ai un vēl tie sāniņi - un kur nu vēl smukajās apspīlētajās biksēs nevar dabūt iekšā... un tā turpināt un turpināt! Vienmēr mums no mūsu vēdera gribas tikt vaļā, jo citām tik skaista dzīve, plakani vēderi un vēderpreses...
Grūtniecība pāris stereotipus no manas galvas izdzēsusi vai vismaz cerams, ka uz ilgu laiku ir izmetusi!
Esmu iemīlējusies savā vēderā, štrunts pa tām pāris strijām, jā, ir tagad man arī tādas draudzenes :) kāda starpība cik kg vēl paliks pēc dzemdībām ar ko cīnīties, esmu iemīlējusies savā lielajā, apaļaja vēderā un negribu no tā šķirties! Tik labi man ar viņu.. jau pēdējos 8 mēnešus.. Tik ļoti viņu nebiju mīlējusi jau sen! šķiet, ka vispār nekad! Un tas patiešām ir tik fantastiski apburoši, ka tas vēders, kuru pirms tam nosodīju, nicināju, visādi rāju, šobrīd rūpējas par nākamo pasaules brīnumu.. Manu mazo brīnumu! Cik tomēr mēs maz spējam novērtēt.. it kā liekas muļķīgi - cildināt vēderu! Bet, ja viņš ņemtu nopietni visu to, ko ik pa laikam viņam pasakām, sen jau būtu, vismaz es, viņa vietā apvainojusies un aizgājusi!
Ir vēl pāris lietas, kuru nozīme manā dzīvē ir ieguvusi citu redzējumu! Esmu ieraudzījusi savu vīru daudz savādāk.. Es patiesībā kādu laiku, diezgan ilgu laiku domāju, ka kaut kas ar viņu nav kārtībā.. ka neucinās un nebubinās, ka neizturas kā grāmatās rakstīts... ka citām jau noteikti daudz savādāk, ka redz kā - man nav paveicies! Bet tad, kādā skaistā dienā manas acis atvērās. Nevar jau skaļi tādas lietas teikt, ka viņš mazliet baidās, ir jau viņš man stiprais un kārtīgais vīrietis, bet šīs bailes tādas daudz savādākas! Viņš baidās likt man justies vājai, jo zina, cik ļoti svarīgi man vienmēr ir spēt iet un neapstāties, viņš zina, cik ļoti svarīgi man ir, lai viņš liek man justies stiprai un neaizstājamai, viņš zin, cik ļoti ucināties patīk man un tikai tad ļaut darīt to viņam, viņš visu zina un jau kopš sākta gala dara visu tieši tā kā es vēlos, tikai es kādu laiku mēģināju izdomāt, ka man ir vajadzīgs kaut kas cits - kaut kas savadāks, kaut kas, kas nav mans! Kaut kas ar ko nejūtos ērti, kaut kas, ko kādai ir darījis kāds cits.. Tāds bara instinkts piemetās! paldies Dievam, realitāte ''is back'' un mirkļi, kad viņš sarunājas ar mazo būtni, uzliekot roku uz vēdera ir kā atkal un atkal iemīlēšanās no jauna! un cik labi, ka ne katru dienu! Tieši tik salkani! Tad ir sajūta, ka punča iemītnieks nevis peld, bet lidinās kopā ar simtiem krāsainu tauriņu!
Vēl viena lieta, ko nobeigumā noteikti nevar nepieminēt- - kad tuvojas hormonu VĒTRAS - man tās tiešām reizēm ir vētras - ir jāiet pastaigāties :) un jo ātrāk, jo labāk! Un arī suni nevajag ņemt līdz, savādāk viņš pie visa būs vainīgs :P :)
nu redz 😀 Nav te nekāda karalienes pils 😀 ESam un būsim tāpat, pašas skaistākas, labākās un čaklākās pelnrušķites, kuras darbosies, pucēsies, kārtos, mazgās ar vai bez savu prienču pastirinātās uzmanības 😀
Sabužinam vēderu un smaidam 😀 Vasara galu galā.. un kamēr ir tas puncis, tikmēr ir arī taureņi 😀 Un ja jau vīriešiem nav lemts to baudīt un ja vīrieši nevēlas, negrib, baidās to baudīt, tad - nu - paši vainīgi! priecāsimies dāmas 😉
man ar likās, ka tās ir tādas muļķības, ka visām tik forši un man nekā, bet tad es sapratu, ka arī man ir forši,tikai tā uzmanība tiek izrādīta tikai daudz savādāk, nekā citām! Bet to jau es neredzēju, jo visur citur stāsti par ziediem, sarunām, glāstiem utt... khe, un māju joprojām tīru arī pati, jo lai kā gribētu, lai viņš man palīdz, tas tāpat noved pie tā, ka pārkārtoju, jo man patīk sava kārtība 😀
Tā kā - nekādas vainas tiem grūtnieču stāstiem - vienkārši, pārsvarā jau raksta tos labos stāstus, lai padalītos ar skaistām emocijām un tad raksta ''tā kā gribētos'' stāstus 😀
atzīt to, ka ir vāji, laikam ir visgrūtāk un tādēļ ir tik stulbi, no mūsu puses kaut ko uzspiest! Jāļauj tādām lietām notikt organiski.. Kādam būs vairāk, kādam mazāk, bet tādēļ jau mēs esam tik unikāli 😀
Mjā, man šos laimīgo grūtnieču un laimīgo topošo tēvu stāstus laikam labāk nelasīt - gan ar pirmo bērnu, gan ar otro (starp grūtniecībām starpā vien aptuveni gads) es nudien jutos / jūtos kā vientuļā topošā māmiņa, jo palīdzēšanas mājas darbos, uzmanības, samīļošanas, pat elementāru puķu, par grūtniecības faktu uzzinot, man nav un nebija. Novērtējiet savējos! 😀
Jā, man ari patika mans vēders. es pēdējās nedēļās,katru dienu izbaudīju,jo gribēju šo sajūtu pavilkt ilgāk,bet nekā ,mazā dāma izdomāja nākt pasaulē pusotru nedēļu ātrāk.
Manuprāt nav nekā skaistāka sievietes dzīvē kā grūtniecības laiks.jo to var izbaudīt no sirds,ja ir blakus mīloš vīrietis.
grūtniecība ir ļoti skaists laiks, man ir tā, ka varētu būt stāvoklī visu laiku, bet lai audzina un dzemdē manā vietā kāds cits.