Vai ir iespējama mīlestība pēc vilšanās?

Jo tuvāk nāk laiks, kad satiksimies, jo mazāk man gribas, lai šis mirklis pienāk.. un ne tāpēc, ka nebūtu gatava vai nepatiktu vai baidītos vai uztrauktos.. Esmu tik ļoti saradusi ar šo ''stāvokli'' :) Pierodam taču, vai ne? 

Vienmēr tas mūsu puncis, vairāk vai mazāk nav nekāds draugs, jo  - parasti taču viņš ir pārāk liels - nedaudz  bezformīgs - ai un vēl tie sāniņi - un kur nu vēl smukajās apspīlētajās biksēs nevar dabūt iekšā... un tā turpināt un turpināt! Vienmēr mums no mūsu vēdera gribas tikt vaļā, jo citām tik skaista dzīve, plakani vēderi un vēderpreses...

Grūtniecība pāris stereotipus no manas galvas izdzēsusi vai vismaz cerams, ka uz ilgu laiku ir izmetusi! 

Esmu iemīlējusies savā vēderā, štrunts pa tām pāris strijām, jā, ir tagad man arī tādas draudzenes :) kāda starpība cik kg vēl paliks pēc dzemdībām ar ko cīnīties, esmu iemīlējusies savā lielajā, apaļaja vēderā un negribu no tā šķirties! Tik labi man ar viņu.. jau pēdējos 8 mēnešus.. Tik ļoti viņu nebiju mīlējusi jau sen! šķiet, ka vispār nekad! Un tas patiešām ir tik fantastiski apburoši, ka tas vēders, kuru pirms tam nosodīju, nicināju, visādi rāju, šobrīd rūpējas par nākamo pasaules brīnumu.. Manu mazo brīnumu!  Cik tomēr mēs maz spējam novērtēt.. it kā liekas muļķīgi - cildināt vēderu! Bet, ja viņš ņemtu nopietni visu to, ko ik pa laikam viņam pasakām, sen jau būtu, vismaz es, viņa vietā apvainojusies un aizgājusi! 

Ir vēl pāris lietas, kuru nozīme manā dzīvē ir ieguvusi citu redzējumu! Esmu ieraudzījusi savu vīru daudz savādāk.. Es patiesībā kādu laiku, diezgan ilgu laiku domāju, ka kaut kas ar viņu nav kārtībā.. ka neucinās un nebubinās, ka neizturas kā grāmatās rakstīts... ka citām jau noteikti daudz savādāk, ka redz kā - man nav paveicies! Bet tad, kādā skaistā dienā manas acis atvērās. Nevar jau skaļi tādas lietas teikt, ka viņš mazliet baidās, ir jau viņš man stiprais un kārtīgais vīrietis, bet šīs bailes tādas daudz savādākas! Viņš baidās likt man justies vājai, jo zina, cik ļoti svarīgi man vienmēr ir spēt iet un neapstāties, viņš zina, cik ļoti svarīgi man ir, lai viņš liek man justies stiprai un neaizstājamai, viņš zin, cik ļoti ucināties patīk man un tikai tad ļaut darīt to viņam, viņš visu zina un jau kopš sākta gala dara visu tieši tā kā es vēlos, tikai es kādu laiku   mēģināju izdomāt, ka man ir vajadzīgs kaut kas cits - kaut kas savadāks, kaut kas, kas nav mans! Kaut kas ar ko nejūtos ērti, kaut kas, ko kādai ir darījis kāds cits.. Tāds bara instinkts piemetās! paldies Dievam, realitāte ''is back'' un mirkļi, kad viņš sarunājas ar mazo būtni, uzliekot roku uz vēdera ir kā atkal un atkal iemīlēšanās no jauna! un cik labi, ka ne katru dienu! Tieši tik salkani! Tad ir sajūta, ka punča iemītnieks nevis peld, bet lidinās kopā ar simtiem krāsainu tauriņu! 

Vēl viena lieta, ko nobeigumā noteikti nevar nepieminēt- - kad tuvojas hormonu VĒTRAS - man tās tiešām reizēm ir vētras - ir jāiet pastaigāties :) un jo ātrāk, jo labāk! Un arī suni nevajag ņemt līdz, savādāk viņš pie visa būs vainīgs :P :)