Trīs dienu piedzīvojums

Labrīt, šai saulainajā trešdienas rītā/pusdienslaikā. Pēdējās trīs dienas ir bijušas ne tikai sajūsmas pilnas bet arī uztraukuma. 

Pirmdiena. Viss kā ierasts. Lieliski izgulēts rīts - tikai miegainība nedaudz vairāk kā ierasts. Brokastīs mīļākais jogurts, banāns un piparmētru tēja. Nedaudz sava mīļākā seriāla .. un tad diena nomainās uz visiem 180 .. Pēkšņi ne no kurienes parādās karstuma viļņi, un neilgi pēc tiem seko vemšana. Tā tas turpinās līdz pat vakaram, kad nu jau no ūdens trūkuma, mutē ir tik sauss kā sahāras tuksnesī. 18:20 vakarā sāku just ritmiskas kontrakcijas ar 15 minūšu intervālu, ieeju dušā, lai pārliecinātos, ka tās nav treniņkontrakcijas - nē, šoreiz ĪSTĀS. 
Nolemju gaidīt. Līdz pusnaktij nekas nemainās .. aizvien turpinās ik pēc 15 - 20 minūtēm. Sāpes nav lielas, tādēļ ienāk prātā doma, ka derētu pagulēt. Tā nu es liekos uz auss.

Otrdiena.

Pulksten 04:02 pamostos no krietni stiprākām sāpēm, un nu jau ik pēc 7 minūtēm. Modinu mīļoto, lēnā garā bez steigas sākam mosties un taisīties ceļā uz PSKUS. Pa ceļam ievedam Ralfiņu pie manas mammas.

Visu ceļu uz Rīgu ļoti skaisti ārā krīt sniegpārsliņas, tieši nodomāju - būtu jauki, ja meitiņa izdomātu pieteikties tieši tik skaistā laikā. 
Aizbraucot uz PSKUS, neliela formalitāšu kārtošana, un esmu jau apskates telpā. Pieliek klausīties tonīšus, pa to laiku aizpilda visu informāciju par mani. Tonišī - ideāli, bet kontrakcijas neuzrādās! Man šoks. Vēl burtiski 20 minūtes atpakaļ es izstāvēju pēdējo sāpi pie lifta, un nu jau vairs nekas neuzrādās .. Tiek pieaicināts ginekologs. Apskata manu dzemdes kaklu un secina, ka jā .. ir 2 - 3 cm atvērs, BET pats dzemdes kakls vel ir diezgan garš - ap 3 cm .. Drošības pēc veic augļūdeņu testu, kas protams izrādās negatīvs. Iemesla mani stacionēt - NAV. Nošpas šprice kreisajā dupša vaidziņā, un uz redzēšanos, kad būs ūdeņi. 
Tā nu mēs braucam mājās .. visu ceļu vairāk vai mazāk klusējot. Domāju par to, ko manas draudzenes teica par augļūdeņiem. Viena ēdusi ananāsu, otra berzusi māju .. tad nu izdomāju izmēģināt no visa pa druskais .. 
Iesēdos gultā - un HOPS vesela ananāsa vairs nav. Parādās atkal regulāras sāpes. Izlēmu aizņemties no mazākā dēla lēkājamo bumbu, nedaudz palēkāju, pariņķoju un sāku tīrīt māju. Līdz pat pusnaktij, nekādu izmaiņu. 

Trešdiena - šodiena. 

Pamostos ar neierastu mieru sevī. Noslauku katru puteklīti, izpūšu visas grīdas, izmazgāju drēbes un praktiski esmu izlaizījusi visu māju. Ieeju dušā un secinu, ka no manis nāk ārā gļotaini izdalījumi ar nelielu asins piekrāsu. Zvans ārstam - izklausās pēc gļotu korķa. Tātad .. vaŗetu būt šodien - varētu būt rīt. Lai turpinu savu ierasto dienas ritmu un ne par ko neraizējos. 

Tad nu mazākais ir ielikts gultā gulēt diendusu, sēžu pie saviem zaļajiem aizskariem un skatos ārā saulītē. Gaidu. Gaidu satikšanos ar manu maziņu. Mēģinu iztēloties kā tas būs, un dīvaini, bet ne vienas sliktas vai satraucošas domas par sāpēm un dzemdībām .. pilnīgs un galīgs miers. 

Ar piparmētru smaržu šodienas rakstu beidzot .. vēlu Jums lielisku darba dienu. 

Kristiāna :)