Topošās vecmāmiņas dienasgrāmata-zēns vai meitene

Ši nedēļa mums ir īpaša, jo piektdien dodamies pie dakteriem un iespējams uzzināsim, kas tur tik cītīgi klauvē mammai pie punča. Tik lielas mēs jau esam izaugušas. Laiks nebēgami skrien uz priekšu, pusīte laika jau nostaigāta un nemaz nemanot paskries arī otra. Kā tas būs, ko es jutīšu, kad paņemšu mazuli rokās, nezinu. Vienu gan zinu noteikti, ka ļoti viņu gaidu.

Vakar pabijām pie daktera, jo nesaprotamas sāpes lika būt uzmanīgiem. Dakteris mūs nomierināja un pastāstīja, ka pēc apendicīta operācijas var sāpēt sāns un arī lejas daļa jo viedojas saaugumi, kuri traucē. Labā ziņa, ka viss pārējais ir labi, tonusa nav un varam mierīgi gaidīt piektdienu.  

Tuvojas ziemassvētki un arī mazajam cilvēkam zem eglītes nolikšu mazu dāvaniņu- pirmo adīto jaciņu un mazas zeķītes. Pati es adīt nemāku, bet man ir draudzenīte, kas to dara vienkārši pasakaini. Krāsas izvēlējos spilgtas - ne rozā un ne zilu, lai varētu vilkt gan puišukam, gan meitenītei.