Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Topošās vecmāmiņas dienasgrāmata gatavojamies 21. nedēļai
05. Dec 2012, 13:26
nosiguldas
nosiguldas
Ir skaidrs, ka šis mēnesis būs īpašs ar to, ka aizskries nemanot. Mazā māmiņa jūtās labi, ir iestājies laiks, kad ir vairāk spēka, ir atgriezusies apetīte un pamazām var sākt baudīt jaukos grūtniecības mirkļus.
Šoreiz gan padalīšos pārdomās par to, kas notiek ar mani. Kā jau iepriekš teicu, ar vien biežāk jūtu kā piezogās pavisam nepamatotas bailes. Naktī redzu sapņus un sapņi saistīti ar dažādām situācijām. Tā piemēram, vakar pēkšņi iedomājos, ka nemāku elpināt zīdaini un veikt sirds masāžu. Pilnīgi drebuļi pārskrēja pār muguru. Es noteikti saprotu, ka ir lietas, ko nevaru iespaidot, bet man jau liekas, ka es tagad zinu, ko nozīmē viltus grūtniecība un paniska baiļu sajūta par visu, ko neatceros, nemāku, vai nevaru paredzēt.
Cenšos nelasīt un neskatīties nevajadzīgu informāciju internetā, bet ir ikdiena no kuras nekur nenoslēpsies. Es nevienā brīdī nebaidījos, kad gaidīju savus bērnus no zīdaiņu negaidītās nāves sindroma. Es neteikšu, ko es jau esmu pārdzīvojusi, tas ir vienkārši murgs. Te nu neizpaliek, gan problēmas, kas var rasties pie dzemdībām un priekšlaicīgas dzemdības. Pats dīvainākais ir tas, ka es nekad neesmu bijusi panikotāja, tas nav man raksturīgi, bet tagad jūtos tā, it kā domas dzīvotu pašas par sevi, bet es vienkārši ar to nevaru tikt galā.
Protams, ir skaidrs, ka tā ir mirkļa vājība, gan jau viss atkal atgriezīsies savās sliedēs, es tikai iedomājos, ja katra ome tā pārdzīvo pirmā mazbērna gaidīšanas laiku, tad nav brīnums, ka viņas mazbērnus pēc tam dievina.
Kamēr mamma "gruzījās", tā ne pa jokam, mazais ķipars aug un mūsu mammīte, jo dienas kļūst apaļāka. Tāds mazs mīļš apaļš lācēns staigā pa māju. Man jau ļoti gribētos, lai mums ir maza meitenīte, bet diezgan bieži pieķeru sevi pie domas, kad runājam izmantojam vārdiņu viņš. Lai nu kā, galvenais, lai vesels mazulītis, kas būs to arī audzināsim , mīlēsim un lolosim.
par norūpējušos skatu ir skaļi teikts. Kā jau minēju tās ir manas iekšējas izjūtas, ārēji man nemaz nav pat prātā ienācis parādīt savas bailes. Es atceros sevi un ja godīgi, man gan bija brīži, kad gribējās piespiesties mammai, bet es viņas acīs tādu pašu velmi neatradu.
Es arī labprāt lasu Tavus blogus par Tavas meitas grūtniecību. Protams, ka tad, kad pati gaidi un dzemdē, izjūtas ir citas, jo ir lietas, ko Tu vari kontrolēt. Otru cilvēku un viņa stāvokli kontrolēt nav iespējams. No tā arī rodās bailes, jo ir neziņa, nespēja utt. Es, piemēram, skaidri zināju, ka neesmu gatava dzemdēt (to zināju, pirms vēl paliku stāvoklī), tāpēc apzināti izvēlējos plānoto ķeizargriezienu un pat necentos sev ieskaidrot, ka dabiski dzemdēt ir labi, tas vienkārši nav man piemērots risinājums. Tāpat laikam arī Tev ir jāieklausās savā meitā un viņas izjūtās, un jāsaprot, ka pa lielam viss jau ir ok un viss rit savu gaitu😀
es domāju, ka tā ir zemapziņa, kur dziļi ir noslēpušās manas bailes, jo savā dzīvē vienu bērniņu esmu zaudējusi. Varbūt vienkārši, saasinātas emocijas, jo manā dzīvē pirmajā vietā ir mani bērni. Kika vienmēr ir bijusi vājāka, maigāma, mazāka un tagad viņa gaida mazuli. Es pieļauju, ka tā ir arī nespēja savienot to, ka tikko viņa pati bija maziņa un nu jau viņa ir pieaugusi sieviete. Un vienmēr jau gribās bērniem palikt roku vietā, kur viņš krīt.
Vēlējos pajautāt - varbūt kaut kā jūties atbildīga par šo gaidāmo meitas mazuli vai pat vainīga gaidāmā mazuļa priekšā par topošā tēta trūkumu, jo, cik noprotu, otras pusītes viņai vairs nav?
Vienkārši lasu visus blogus un domāju, ka Tu ļoti, ļoti gaidi savu mazbērniņu, taču tas Tev saistās ar tik traki daudz pārdzīvojumiem. Un tad kļūst nedaudz skumji.