Topošās vecmāmiņas dienasgrāmata 20. nedēļa

Nu lūk drosmīgi iesoļojam divdesmitajā nedēļā. Pieķēru sevi pie domas, ka baidos no katra telefona zvana un īsziņas. Visu laiku esmu tādā kā mobilā stāvoklī, ja nu kas..... Zinu, ka nedrīkst tā domāt, ir jāvar nomierināties, bet pat ar manu spēju mobilizēt sevi, nevaru savākties. Es tik ļoti baidos par viņiem abiem.

Mazais cilvēks ir ar raksturu un nebūt neļauj mammai mierīgi dzīvot, sitam ar kājiņu par katru lietu, kas mums nepatīk- gribās ēst vai gribās gulēt, vai mamma nepareizi ir apsēdusies. Arī man izdevās saņemt savu pirmo sveicienu no mazbērniņa. Mazā māmiņa pamazām sāk augt un paliek apaļāka. Vienu dienu spēka ļoti daudz bet citu, spēka nav nemaz. Toksikoze saglabājas, bet jau pavisam reti. Mums ļoti gribās saldumus- topā ir šokolādes saldējums.

Esam pārdzīvojušas vēl kādu problēmiņu, kas skar grūtnieces, (cistīts) māmiņa apaukstējās, kad kopā ar mazo māsu cepa cepumus. Izrādījās, ka pie šīm nepatikšanām var tikt pasēžot uz grīdas. Pēc pāris dienām, kad dzērām dzērveņu morsu ar brūkleņu lapām un lielogu dzērveņu preperātu, viss ir atkal kārtībā.

Turpinam mācīties un visi arī pasniedzēji izturās iecietīgi pret daļēju lekciju apmeklējumu. Drīz sāksiesp rakse un tad būs jāpabeidz mācības. Atkarībā no tā, ko izlems mazais cilvēks iespējams, ka eksāmenus jau kārtos divi studenti.

Vakardienas pēcpusdienu  pavadījām kopā- mūsu mājas meitenes, vedām mazo māsu uz Rīgu. Atpakaļ ceļa vilcienā skatījos uz abām gulošajām mīlulēm. Cik viņas abas ir līdzīgas, manas mazās mīļās meitenes. Vēl un vēl sev atkārtoju, ka nav dzīvē nekā svarīgāka par bērniem un tās nav tikai skaļas frāzes, viss nāk un aiziet, bet bērni paliek..........