Tās mazās, trauslās rociņas un kājiņas

Katrai ģimenei šī pirmā tikšanās ir īpaša un skaista. Brīdis, kad liekas, ka laiks ir apstājies un īstenība ar sapni satikusies. Pirmais, kas šādā brīdī pārņem, ir asaras, nevaldāmas un neapturamas asaras, asaras no prieka, no saviļņojuma un laimes, jo pasaulē ir nācis mazs brīnumiņš, kurš vairākus mēnešus lolots zem sirds, bet nu ieraudzījis dienasgaismu.  Šis skaistais apmulsums, kad nezini, kā viņu apņemt, samīļot, vai nebūs par daudz un par ciešu... Šis ir tas retais brīdis, kad lielā pasaule šķiet tik maza, bet mūsu pasaule, tik liela un neievainojama. Neievainojama no lielās emociju gammas, kurā valda patīkams satraukums, mīlestība, laime un prieks.

Mūsu pirmā satikšanās ar jaunāko no mums visiem bija daudz satraucošāka un vēl emocionālāka, mūsu stāsts ir ar laimīgām beigām, lai arī Emsītis pasteidzās un piedzima 35.grūtniecības nedēļā un piedzima laikā, kad ārsti grūtniecību neieteica, jo pastāvēja milzīgs risks mums abām.

Pirmais, ko atceros, ir asaras, tās bira pār vaigiem viena pēc otras, izdzirdot jau mūsu mazulītes pirmo brēcienu, tad to ieraugot asaras pār vaigiem tecēja straumēm, šāda bija mūsu pirmā tikšanās, ar milzīgu asaru jūru, bet tās no prieka un pateicības visiem, visiem, kuri bija kopā ar mums, lai meitiņa mums būtu. Šie ir tie mirkļi, kad pasaule šķiet skaistāka un laimīgāka, tie ir tie brīži, kad atslēdzas prāts no visa cita un ir tikai šis mirklis, šis pirmais satikšanās mirklis. Medicīnas personāls bija ļoti atsaucīgs, izpalīdzīgs, izņemot dakteri, kura veica ķeizargrieziena operāciju, jo tas notika svētdienā, kad pacientu vajadzētu būt mazāk, taču šādās reizēs neviens netiek šķirots pēc nedēļas dienām, mazais sagrib nākt pasaulē un tas notiek.

Medmāsiņas, sanitāres, bērnu ārste bija ļoti, ļoti mīļas, mums līgums ar personālu nebija, tādēļ bijām gandarīti, ka arī bez papildus samaksas par mums rūpējās ļoti labi, mūs sagatavoja un iedrošināja primajam satikšanās brīdim, izskaidroja par visiem iespējamajiem scenārijiem, mūs sagatavoja, ka var būt visādi un mums tam jābūt gataviem un jāzina, ar ko rēķināties. Bet šo skaisto brīdi mēs izbaudījam pilnībā, mīļojot meitiņu uz krūtīm, ceļu pie tēta mērojām abas braucot ar gultu no operāciju zāles, kur pie durvīm mūs sagaidīja tētis, tēta rokās mūsu mazulīte izskatījās vēl mazāka, nekā pie mammas.

Šie ir tie dzīves brīži, kuri nepazūd uz neizdziest no atmiņām, lai arī cik liels laiks būtu pagājis. Arī dēla un vecākās meitas tikšanās vēl ir spilgti, spilgti atmiņā, tas nekas, ka četrpadsmit un septiņi gadi ir aizritējuši, kopš satikāmies pirmo reiz.