Tas brīdis, kad enerģija no Tevis aizmukusi

Līdz šim varēju iet kā traktors un ne mirkli nesūdzējos par enerģijas trūkumu. Tomēr šī nedēļa nesusi krasas izmaiņas. Jau vakar jutos kā izspiests citrons, lielāko dienas daļu vienkārši guļot gultā, jo nebija spēka ne piecelties, ne kaut ko jēdzīgu padarīt. Galu galā vakars vainagojās ar sarunām ar tualetes podu jeb sliktu dūšu. Jāteic, ka šāds pavērsies mani izbiedēja ne pa jokam, jo apzinos, ka slikta dūša ir viens no dzemdību priekšvēstnešiem. Tomēr 32 nedēļās tādus priekšvēstnešus vēl negaidu.

Patlaban savu vakardienas pašsajūtu norakstu uz saspiestā kuņģīša rēķina, kas nespēj vairs tikt galā ar uzņemto pārtiku, tāpēc domā citus risinājumus, kā tikt vaļā no uztura, kuru nepagūst pārstrādāt (lieki teikt, ka vakar praktiski neko nebiju ēdusi).

Jāteic, ka arī šodiena nav nesusi īpaši lielu spēka pieplūdumu, jo jūtos tā, it kā man būtu pārbraucis ceļa rullis. Pavadot bērnu uz bērnudārzu, knapi kustēju uz priekšu, savukārt, pēc tam, kamēr aizgāju līdz veikalam, pa diviem lāgiem vēl piesēdu uz soliņiem ceļa malā, jo jutu, ka galva reibst, spēka nav.

Par spīti spēka izsīkumam, esmu šodien izpildījusi savu mērķi sakārtot mājokli, rodot jaunu pieeju – nedaudz kaut ko padaru, nedaudz atpūšos, nedaudz padaru, nedaudz atpūšos.

Tagad prātoju, vai līdz dzemdībām, kas, ja viss iet pēc plāna un ārsta aprēķiniem, būs pēc 7 nedēļām, es atgūšu spēkus, vai arī tie zuduši uz neatgriešanos? Cik atceros, tad ar iepriekšējo grūtniecību nevienu dienu nejutos tik vārga un nevarīga. Taču ne jau velti saka, ka katra grūtniecība ir atšķirīga. Varbūt šis bezspēks ir kā „stop” signāls, lai es uz brīdi apstātos, veltītu laiku tikai sev, nedaudz palaiskotos, jo pavisam drīz mājās būsim jau četri.