Sveiks, mans mazais brīnum!

Sveiks, mans mazais brīnum!

Te raksta Tava mamma, kuras sirdspukstus Tu katru dienu dzirdi kā gaišāko un saldāko šūpuļdziesmu. Ceru, ka Tev ir silti un labi. Ka Tev nekā netrūkst. Mīlestības jau nu noteikti ne, jo par Tevi domā un Tevi jau tagad ļoti gaida trīs cilvēki – es, tētis un arī mazais brāļuks. Droši vien būsi sajutis, kā brāļuks apķer punci un lien mammai klēpī.

Manā puncī jau esi apaļas 20 nedēļas, bet ziņu par sevi tā arī vēl neesi devis. Mēs ar tēti un brāļuku ļoti gaidām, kad sajutīšu Tavus pirmos spērienus un akrobātiskos trikus. Kad pirmoreiz dzirdēju Tavus drošos sirdspukstus, tas bija kā spēcīgs Tavas mīlestības apliecinājums. Tu esi dzīvs un kustīgs – Tu esi brīnums. Kad tētis ar brāļuku Tevi redzēja sonogrāfijas aparāta ekrānā, Tu jau māji ar rociņām un spārdījies. Tētis un dakterīte diskutēja, ka iespējams nākotnē būsi dejotājs/āja.

Mēs tik ļoti Tevi gaidām, ka nevaram nociesties un jau tagad meklējam un gatavojam Tev nepieciešamās lietas. Esam jau Tev sagādājuši skaistu, no klūgām pītu šūpulīti. Vēl tikai Tavs onkulis (mans brālis) sagādās tam kājas, lai, kad ieradīsies pasaulē, Tev būtu skaista gultiņa.
Esmu nolūkojusi dzijas un drīz (ceru brāļuks ļaus) ķeršos pie tamborēšanas darbiem. Tā kā Tu nāksi pasaulē pašā ziemas spelgoņā, būs vajadzīgas gan sedziņas, gan drēbītes un protams labi un silti ziemas zābaciņi.

Lielākā raizes gan šobrīd sagādā domas par tandēmratu iegādi, jo ziemas vidū, kad sniegs līdz padusēm, brāļuks vēl čāpot ratiem līdzi nevarēs, tādēļ jāgādā Jums abiem vāģīši, lai varam Jūs abus vizināt un iet pastaigās.

Katru reizi ejot veikalos gar zīdainīšu mantu plauktiem noraugos un domāju, kādas krāsas drēbītes man būs jāizvēlas, jo vēl nezinām, kas Tu mums esi – dēliņš vai meitiņa. Bet tā vai šā, lai arī kas un kāds Tu būtu, mēs Tevi jau tagad bezgala mīlam.

Šobrīd sēžu un domāju par mūsu satikšanās brīdi. Ārā spīd spoža saule un Tavs lielais brāļuks čuč, ļaujot man kaut nedaudz atslābt un pasapņot par nākotni. Esmu ļoti nepacietīga, jo jau tagad domāju par mūsu lielo dienu – dienu, kad pirmoreiz dzirdēšu Tavu skanīgo balstiņu. Tik ļoti vēlos ieskatīties Tavās mazajās mīlīgajās actiņās. Tik ļoti vēlos redzēt Tavu pirmo smaidu. Tik ļoti vēlos redzēt, kā Tu mīlīgi čuči man blakus un esi drošībā. Tik ļoti vēlos sajust, kā Tu zīd pieniņu un labsajūtā čāpstini. Tik ļoti vēlos, lai mēs visi četri varētu saritināties mūsu lielajā gultā un čubināties – stāstīt pasakas un smieties. Ekh. Mana fantāzija jau lido domu spārniem…

Vai zini – mēs ar tēti vispār esam tādi lieli sapņotāji. Jau tagad domājam un sapņojam kā veidosim Jums ar brāļuku guļamistabu. Ceru ka Jūs abi labi sadzīvosiet. Brāļuks mums tāds žiperis. Ar katru dienu atklāj jaunas lietas. Kā noliek uz zemes tā reaktīvā ātrumā aizrāpo savās darīšanas. Ceru ka līdz Tavai dzimšanai brāļuks būs jau apguvis staigāt prasmi un būs stabilāks, jo šobrīd prasa tik daudz uzmanības – ka nesasitās, ka nepakrīt.
Es katru dienu stāstu viņam par Tevi – ka Tu būsi mazākais un ka Tev pirmajos mēnešos manu uzmanību vajadzēs daudz vairāk, ka būs jādalās ar mammu, tēti un mantiņām.
Vēl jau liekas ka brāļuks nesaprot, bet ceru ieraugot Tevi viņam nebūs lielas greizsirdības scēnas, ka tagad mammas klēpis dalīts.

Lai vai kā – es esmu tik pateicīga, ka Tu esi izvēlējies/usies mani par savu māmiņu, mūs – par savu ģimeni. Ka Dieviņš Tev devis iepēju būt ar mums. Paldies par katru sirdspukstu, par katru kustību – tā es zinu, ka Tu mani mīli. Ar ĻOTI lielu nepacietību, es gaidu, kad Tevi ieraudzīšu.

Mīlu,mīlu,mīlu…

Tava nepacietīga mamma (arī strādīgais tētis un mazais žiperīgais brālītis Alberts Matejs)