Sveika, meitiņ... jeb Dzemdību stāsts

Sveika, meitiņ, 

Prieks Tevi beidzot satikt... Mūsu satikšanās izrādījās citādāka , nekā biju plānojusi, bet tomēr tas bija skaisti. 

Viss sākās piektdienā, kad aizgāju pie savas dakteres un viņa teica- šodien vai rīt Tev jābūt klāt, ir jau 1 cm. Bet tā kā man ar analīzēm nebija viss kārtībā aizsūtīja mani uz Dzemdību namu- dienas stacionāru, lai iedod man zāles. Tā nu devos uuz turieni- tur vecmāte paskatījās dokumentus un teica- mazajai drīz jābūt klāt, Tev jāiet uz uzņemšanu, sistēmu iedos tur. Aizgāju. Tur arī paliku. Dakteri nolēma, ka gaidīšana turpināsies slimnīcā. Nē, mazā, nesatraucies, ar mani viss bija kārtībā, tikai nedaudz niezēja āda, bet viss pārējais bija labi. Nedaudz gan saskumu, ka nevarēšu sagaidīt pirmās sāpītes mājās un kopā ar Tavu tēti doties Tevi sagaidīt, bet slimnīcā tomēr drošāk.. 

Tā nu es gulēju slimnīcā. Pienāca svētdiena, bet Tu vēl negribēji nākt šajā pasaulē. Nepacietīgi gaidīju. Man jau bija nomainījušās 4 palātas biedrenes un atnāca piektā. Es viņai izstāstīju to, ka Tu laikam nenāc ārā, jo guļam nepareizajā gultā- otra ir veiksmīgāka. Meitene pasmaidīja un aizgāja uz pārbaudi. Pēc pārbaudes viņa man teica, ka gulta tiešām ir veiksmīga, jo viņai jau jābrauc uz dzemdību centu, kaut tikko tikai bija nonākusi šeit... Tad savu bēdu izstāstīju sanitārei, kas taisījās pārklāt gultu. Viņa teica, lai droši pārvācos uz to gultu kuru vēlos, ja domāju, ka tas palīdzēs. Pārvācos. Gaidiju, kas notiks tālāk.. Naktī nekas nenotika. Biju nedaudz vīlusies. Mazā, kur Tu tik ilgi? 

Nākamajā rītā- pirmdienā 30.09.13- man veica dažādas pārbaudes. Dakteri nolēma, ka nāksies nedaudz Tevi pamudināt nākt ārā, jo citādāk āda man nebeigs kasīties un vispār- Tev jau bija laiks pašai izlemt par savu dzimšanas dienu, ilgāk īsti gaidīt nevajadzētu. Man smaids līdz ausīm- šodien būs Tava dzimšanas diena. Daktere pulkstens 10:45 iedeva man oksitocīnu teica, lai nesapriecājos, dzimšanas diena Tev drīzāk būs nākamajā dienā, ap 18:00 atkal iedos mums oksitocīnu un tad jau varēsim gaidīt, kas notiks. Nedaudz pirms 14 sāku just sāpītes.. Kaut kas tomēr notiek jau tagad, bet jāgaida līdz 18:00 un jādabū vēl oksitocīns un tad jau drīz Tu , mazā, būsi pie manis. Pusdienas nedaudz kavējās un 14:30 tās atveda- ēdot man jau sāpēja diezan spēcīgi. Nevarēju saprast- tiešām esmu tik neizturīga? Vēl taču tik ilgi jāgaida.. Zvanīju Tavam tētim, lai brauc uz slimnīcu, ja nu kas, lai ir klāt. Pēc 15:00 izdalījās slavenais "korķis", nedaudz sabijos.. Vecmāte teica, lai ieeju dušā, tas palīdzēs pret sāpēm.. Iegāju- palīdzēja. 15:40 mani pasauca uz toņiem. Es jau sāku saprast, ka tomēr nebūs jāgaida nekāda otrā oksitocīna deva, Tu nāksi pasaulē šodien! Toņos pagulēju kādas 5 minūtes un uzvedos TIK skaļi, ka pašai kauns, bet sāpēja, tiešām sāpēja. Vecmāte izlēma, ka jāpārdur ūdeņi- mums jau 4 cm atvērums. Tā nu aptuveni 15:50 to izdarīja un uzcēla vēlreiz uz toņiem.. Vēl 5 ļoti garas un skaļas minūtes un visiem bija skaidrs- nevar mani nodaļā vairs turēt. Precīzi 16:00 ieradāmies dzemdību centrā un tūlīt pēc tam atnāca arī Tavs tētis. Sliktā ziņa- man vēl vismaz 10 minūtes mierīgi jāpaguļ, lai zinātu, vai ar Tavu sirsniņu viss kārtībā. Kaut kā sīs 10 minūtes izturēju. Kad beidzot mani atbrīvoja no visiem vadiem , nolēmām, ka iesim dušā. Duša vispār ir brīnumlīdzeklis. Kad nāca sāpīte- Tavs tētis man uz muguras lēja ūdeni un tas palīdzēja.. Izdomājām- varbūt pasēdēt uz bumbas? Nē, bumba man nepatika- tā pazuda pusminūtes laikā.. Turpināja sāpēt-starp sāpēm parunājos ar Tavu tēti par to, ka vēl tik ilgi jāgaida līdz Tu būsi klāt- parasti taču atveras cm stundā. Pēkšņi man ļooti sāk gribēties spiest, saku Tavam tētim, lai pasauc vecmāti. Viņa atnāk un paskatās 5 cm - ahh, tiešam, cm/stundā atveras, jo pulkstnes ir 17:00.. Es nopūšos, nevar būt ka tik nežēlīgi tas viss var sāpēt- visam taču bija jābūt tik skaisti- kā kursos stāstīja, bet es visu laiku pavadīšu dušā, jo nekas cits man nepalīdz.. vēl 5 stundas dušā? Jā, es izturēšu visu, tikai lai sagaidītu Tevi. Sāpes palika aizvien biežākas, likās, ka starp tām vispār nav pauzes, mēģināju izskaitīt, vai starpā ir minūte vai nav, noteikti minūte tur nebija, varbūt 15 sekundes, varbūt man tikai tā likās, jo nespēju izturēt sāpes..  Sāku pamanīt, ka ūdenī parādās nedaudz asins piejaukums.. Vai zini kā es pārbijos? Teicu Tavam tētim, lai fiksi skrien pēc ārsta, kaut kas nav labi.. Es pat gandrīz noģību.. gribējās raudāt. Ja nu Tev nav labi? kā es to spēšu pārdzīvot? Atnāca vecmāte un teica, ka jakāpj uz galda- paskatīsies kas notiek. Opā- pilns atvērums. Pulkstens 17:45! Vecmāte ātri sagatavojas un- nu.. būs jāspiež.. Es vairs nespēju sakarīgi domāt- tūlīt, tūlīt Tevi ieraudzīšu. Pasaku Tavam tētim, ka viņš droši var iet ārā, jo zināju, ka viņš ne īpaši gribēja palikt šajā brīdī. Vecmāte vēl nosmej- īstais brīdis, kad domāt par vīru. Tavs tētis tomēr ieņēma vietu man pie galvas un gaidīja- kas notiks tālāk. Daži spiedieni un.. Vecmāte man ļauj pataustīt Tavu galviņu. Tas iedod daudz spēka.. Vēl pāris spiedieni.. Un pulkstens 18.01 pasaulē nāci Tu- mūsu meitiņa Laima (53cm/3570 g) . Tevi uzlika man uz punča un es sāku raudāt, beidzot- 9 mēneši pagājuši un sākusies jaunā dzīve.. Tavs tētis pārgrieza nabassaiti un viņam ļāva arī Tevi apģērbt- viņš jutās ļoti lepns, ka arī spēj ko darīt Tavā labā. 

Ir pagājusi nedaudz vairāk par nedēļu, kopš esi kopā ar mums. Mēs esam tik laimīgi un katru dienu Tev sakām cik ļoti mīlam Tevi, ka esi mums pati svarīgākā. Tā tiešām ir.. Kopš pirmā brīža, kad Tevi ieraudzīju es sapratu, ka Tu esi pats pats svarīgākais cilvēks uz pasaules- Tu esi mūsu meitiņa...

Mīlu...Tava mamma.