Sveika, grūtniecības toksikoze, mana vecā draudzene!

Mēs ar grūtniecības toksikozi iepazināmies 2018.gada vasarā, kad gaidīju pirmo bērniņu. Viņa neieradās uzreiz. Toties, kad ieradās, es viņu vairs nevarēju dabūt prom.

Tā kā nāku no kārtīgas latviešu ģimenes, kur par savām sajūtām un emocijām neviens nerunā, kur nu vēl par grūtniecību vai dzemdībām, visus savus priekšstatus biju guvusi no filmām un grāmatām. Tāpēc, gaidot piesakāmies mazuli, es jau precīzi zināju, kas mani sagaida. Kādā saulainā rītā es pamodīšos, aizskriešu uz tualeti izvemties, un pār mani nāks skaistā apjausma, ka varbūt esmu stāvoklī. Tad es uztaisīšu grūtniecības testu, kas būs pozitīvs, es apraudāšos vai varbūt pat aiz prieka noģībšu. Un tad es, starojošs laimes iemiesojums, skriešu iekrist vīra skavās un mēs abi smiesimies un pavadīsim laimīgus mēnešus, gaidot mūsu mazuli. 

Izrādījās, ka viss var notikt pavisam citādi. Par to, ka esmu stāvoklī, uzzināju, jo man vienkārši kavējās mēnešreizes. Pat jutos nedaudz apvainojusies, ka iztrūka klasiskās tualetes ainas. Likās, ka kaut kas tātad nav kārtībā. Ar šodienas domāšanu es saprotu, ka kaut kas tiešām nebija kārtībā... ar manu galvu. Jo es gaidīju, kad man paliks slikti. Un pēc divām nedēļām, atnākot mājās no darba, tur jau viņa bija - grūtniecības toksikoze. Stāvēja tualetes durvīs un smaidot aicināja ienākt. Viņa bija atnākusi uz palikšanu.

Tas, ko es tik ļoti gaidīju, izrādījās pilnīgs murgs. Filmas melo, ziniet. Pirmkārt, slikti nepaliek vienreiz dienā no rīta. Manā gadījumā bija slikti visu laiku. Gan pamostoties, gan ikdienas darbos, gan vakarā mājās, gan nakts vidū. Otrkārt, vemšana nav nekas tāds, pēc kā vari noskalot seju un doties savās gaitās, izskatoties laimīga un starojoša. Nē, pēc tās tu izvelcies no tualetes, čokurā sarāvies un trīcošām kājām. Kādi mati, kāda kosmētika, kādas kleitas? Palien zem segas un drošības pēc vairs nekusties un, Dieva dēļ, nedomā par kustēšanos. Vai ēdienu. Treškārt, nav tādas brīnumtabletītes, kas varētu pēkšņi likt justies labāk.

Izklausās visai padrūmi, bet, ja pirmo nedēļu es tiešām tā arī pavadīju - pusceļā starp tualeti un dīvānu, žēlojot sevi un nesaprotot sievietes, kurām ir divi bērni (vai trīs, bet tām, kurām ir pieci, noteikti nekad nav bijis tik slikti kā man), tad drīz vien es sapratu, ka tā nevar turpināt. Tā kā toksikoze nemaz netaisījās no manis atkāpties, es sapratu, ka man nāksies viņu pieņemt un censties atrast kopīgu valodu. Es sāku izmēģināt un atmest dažādus ēdienus un dzērienus, līdz biju atradusi tos pāris produktus, no kuriem man nekļuva slikti. Tomātus ar krējumu, greipfrūtu un saldējumu. Viss pārējais mainījās no dienas dienā. Vienu dienu liekas, ka nespēšu ne minūti ilgāk izvilkt, ja nedabūšu kebabu, nākamā dienā man no domas par kebabu jāskrien ieskatīties acīs tualetes podam (es taču teicu, ka par ēdienu domāt nedrīkst). Es sāku vairāk laika veltīt sev - lasu grāmatas, eju pastaigās, eju siltās vannās, daru jebko, kas varētu novērst domas no sliktās dūšas. Darbā pasaku kolēģiem, ka gaidu mazo. Jā, pirmais trimestris knapi pāri pusei, bet tā man izdodas izvairīties no jebkādas fiziskas piepūles darbā un neviens neiebilst, ja kādā brīdī nolieku pieri uz galda un desmit minūtes tā arī nepaceļu galvu. Un neviens arī nedomā, ka man ir caureja, jo uz tualeti jāskrien ik pa padsmit minūtēm. Bet pats galvenais, es koncentrēju domas uz mazo. Es lejuplādēju bēbīšu aplikācijas, kur varu sekot līdzi tam, kā viņš aug un attīstās. Es JAU mīļoju punci un runājos ar mazo, lai gan tas liekas nedaudz dīvaini, jā. Un es sāku rakstīt mazajam vēstules. Dažās izplūstu mīlestības apliecinājumos, citās arī pasūdzos par savu pašsajūtu. Citāts ieskatam: "Mīļā mellene (jo šonedēļ Tu esi mellenes izmērā), esi uzsēdinājusi savu mammu uz diētas. Laikam jau pareizi ir, sen bija laiks. Acīmredzot, Tu esi gudrāka par savu veco mammu. Bērniem jābūt gudrākiem par saviem vecākiem, tāpēc, mīļā, es Tev uzticos un graužu burkānus, kamēr tētis blakus tiesā burgeri."

Kaut kur izlasu, ka 'Jo sliktāka dūša mammai, jo labāk jūtas mazais'. Pieķeros šai domai kā slīcējs gābšanas riņķim. Un nelaižu to vaļā, līdz man beidzot paliek labāk. Tas notiek tikai pēc pieciem mēnešiem. Sestajā mēnesī es beidzot māju atvadas grūtniecības toksikozei, kad viņa aiziet, kā es ceru, uz neatgriešanos. Tiesa, savā vietā viņa ir atsūtījusi vairākus citus nelūgtus viesus, bet par to citreiz.

Ziniet, grūtnieču un jauno māmiņu atmiņās ir robi un traucējumi. Bet tas nav slikti, es domāju, tas ir nepieciešams, lai cilvēku rase augtu un vairotos. Pāri visām tām šausmām un nebūšanām, ko piedzīvojam, gaidot mazos brīnumus, sniedzot viņiem dzīvības un cīnoties ar viņiem un pašām ar sevi tajos pirmajos mēnešos (gados!) pēc dzemdībām, pārklājas skaists, rakstains pārklājs, ko veido pirmie izdzirdētie mazā cilvēka sirdspuksti ultrasonogrāfijas laikā, pirmie puncī sajustie spērieni, pirmā reize, kad vari savu bērnu turēt savās rokās, viņa pirmais smaids, otrais smaids, smitu pirmais smaids... Nu, jūs sapratāt domu.

Pateicoties šiem robiem atmiņās, es 2019.gada novembrī laimīga raudāju tualetē (jā, šoreiz es pat apraudājos), uzzinot, ka gaidu vēl vienu bērniņu. Pirmajā decembrī, manas atmiņas par pirmo grūtniecību maģiski atgriezās roku rokā ar grūtniecības toksikozi. Tikai šoreiz es viņu jau gaidīju. Un, lai gan šoreiz ir vēl trakāk, pat tomāti un ūdens ir melnajā sarakstā, es zinu, ka tas viss pāries un aizmirsīsies. Bet līdz tam - sveika, grūtniecības toksikoze, mana vecā draudzene!