Pēdējie soļi līdz dekrētam, šķiet, ir visgrūtākie.
Tiesa, neatceros, kā bija, gaidot pirmo bērniņu, taču šoreiz šķiet, ka laiks ir apstājies un tās dažas nedēļas, kas atlikušas līdz brīdim, kad no rīta vairs nebūs jālec ārā no gultas reizē ar modinātāja zvanu pulksten 6.00, ir tik tālu.
Grūtniecības trešais trimestris iegadījies kopā ar rudeni, kad ar katru rītu aiz loga ir aizvien tumšāks, līdz ar to nākas vairāk piespiesties, lai pierunātu sevi izkāpt no gultas, ir vairāk jādomā, ko vilkt mugurā, lai nenosaltu, un arī dzīvoklī gaisa temperatūra, kamēr nav uzsākta apkures sezona, nav tā mīlīgākā.
Tas viss kopā rada raudulīgu noskaņojumu un vēlmi apskaut kādu mīksto rotaļlietu, ieritināties zem segas un gulēt kā lācim ziemas miegā. Bonusā visam arī mani piemeklējusi ļoti nepatīkamā vēdera dedzināšana, kad, lai arī ko apēstu, šķiet, ka vēderā uzreiz ir sakurts sārts. Atceros, ka, gaidot pirmo mazuli, šo grūtniecības aspektu atceros kā visnepatīkamāko un traucējošāko. Pat kāju krampji naktīs neradīja tik lielu nepatiku, jo tie mani piemeklēja ne katru nakti, bet dedzināšana ir gluži kā mans nemīļais ikdienas sabiedrotais. Cenšos dzert sāļāku minerālūdeni, siltu pienu un Rennie tabletes, taču tā ir vien īslaicīga palīdzība.
Kā es cenšos sevi uzmundrināt? Atzīšos, ka to nedrīkstu skaļi teikt, kur nu vēl, ja uzzinās ārste. Vakar nopirku lielo bundžu ar kondensēto pienu un tagad tik pa karotītei lieku vēderā. Vismaz mirkli sajūtos kā septītajās debesīs, lai gan apzinos, ka katrs grams šī salduma ir papildus svars pie manas kopējās masas. Bet tik ļoti gribās mirklīti laimes.
Kļūstot aukstākam, aizvien vairāk prātu nodarbina jautājums, ko vilkt mugurā. Pēc iepriekšējās grūtniecības biju izlēmusi, ka nākamreiz gan tērpšu sevi kā princesi, pucēšos, ģērbšu skaistas kleitas. Tomēr kaut kā nesanāk. Vēl jo vairāk, kad ieraugu, cik man tīkamās kleitiņas maksā. Tad nodomāju, ka atlikuši jau vairs tikai daži mēneši līdz lielajai dienai, tāpēc nebūtu saprātīgi tērēt lielu naudu par tērpiem, kurus pēc tam vairs nevilkšu. Tā nu neesmu realizējusi savu pirmās grūtniecības sapni un tērpjos pavisam vienkārši. Atzīšos, ka dažkārt nākas saņemt visus spēkus, lai saķemmētu matus un uzkrāsotu skropstas, kur nu vēl lakot nadziņus vai atvēlētu nez cik minūtes grima uzlikšanai.
Cīnos ar bezspēku. Acīmredzot, visas nevar būt tādas supersievietes, kuras uz dzemdību namu aizskrien darba pusdienas pārtraukumā un pēc dienas jau atkal ir ierindā. Esmu sieviete parastā, kura ar ārprātīgu nepacietību skaita minūtes līdz dekrētam.
Var jau kādreiz sevi palutināt. Piemēram, grūtnieču drēbes kādu laiku noder arī pēc dzemdībām(kamēr tauciņi nokūst).
Iesākumā, kad vēl puncis nebija tik liels, pucēties izdevās no savas garderobes iekrājumiem, tad arī neizpalika krelles, sarkani nadziņi utt, bet tagad... kaut kā nesanāk 😃
Man arī dedzināja kuņģi jau no pirmajām grūtniecības dienām. Un tā visus deviņus mēnešus, tas bija vienkārši briesmīgi!