Skaistas atmiņas no 2002.gada 5.augusta

Kad  šodien ārā līst, pie siltas un smaržīgas piparmētru tējas, kompānijā piesēž skaistas atmiņas, atmiņas par laiku pirms 14 gadiem, kad vasara - tālajā 2002.gadā - bija ļoti karsta un lietus bija visai reti. Toreiz šajā datumā agri no rīta vīrs mani no laukiem - 200km attālumā - atveda uz Paula Stradiņa slimnīcu, jo naktī sajutu nelāgas sāpes vēderā...

Mana īpašā vasara

Tā vasara man bija īpaša, jo tolaik gaidīju savu pirmo bērniņu, puncis bija ļoti liels, daudzi domāja, ka mums būs dvīnīši, mēs ļoti, ļoti gaidījām savu brašo puisīti. Biju ļoti jauniņa, tikko pabeigusi pirmo kursu Universitātē, vienīgais, no kā es baidījos, bija dzemdības, jo nezināju, kas mani sagaida. Man pats galvenais bija tas, lai puisītis ir vesels, es nedomāju, ka mana ikdiena kaut kā mainīsies, man visa vasara bija saplānota - pēc slimnīcas visi kopā brauksim un darīsim visu, ko līdz šim. Motokrosi bija mūsu ikdiena, jo gatavoju rakstus, intervijas par sacensībām, īstenībā 6.augustā man bija jābūt uz preses konferenci pirms Pasaules čempionāta blakusvāģiem Ķegumā, es vēl domāju, aizbraukšu uz Rīgu uz šo pasākumu, tad sagatavošu materiālu un tad varētu piedzimt puika, lai jau svētdien kopā dotos uz sacensībām trijatā.

Visu dēliņa gaidīšanas laiku biju aktīva, nedomājot un nečīkstot, ka esmu grūtniece, ka man ir ļoti grūti. Vienīgais, 2002.gada vasarā pēdējos mēnešus līdz dzemdībām gāju vēsā dušā vairākas reizes dienā, jo karstums bija nepanesams.

Aizbraucām uz slimnīcu, bet nekā, puika izdomāja, ka tomēr šodien vēl nebūs

Kad pirms 14 gadiem šajā pašā dienā ieradāmies slimnīcā, jo bija sākušās kontrakcijas, es tā vismaz domāju, mums daktere pasaka, ka jādodas uz grūtnieču zonu, ne dzemdību nodaļu, jo izskatās, ka tur nekas vēl nenotiek. Tā vīrs aizbrauca uz darbu, jo viņam bija tiesi šodien diennakts dežūra, bet es - sēdēju uz gaidīju, kad mans, nu jau lielais, dēliņš beidzot būs gatavs nākšanai pasaulē. Izmēģināju visas metodes, mamma zvanīja un teica, lai staigājot pa trepēm - no augšas līdz lejai un otrādi. Tad nolēmu jau uz vakarpusi atgulties un atpūsties, bet no gulēšanas nekas daudz nesanāca - atkal sākās sāpes mugurā, muguras laušana un velkošas sāpes vēdera lejasdaļā. Kolēģe blakusgultā, kura gaidīja jau 3.mazuli, man teica, ka tas nav normāli un tur kaut kas notiek, tā nu gāju lūgt padomu medmāsiņai, vai tiešām nekas nenotiek? Viņa mani nosūtīja pie vecmātes, kura pārbaudot konstatēja, ka viss tomēr notiek un jāpārceļas no grūtnieču zonas uz dzemdību nodaļu un jāzvana vīram, ka nakts dežūra šovakar izpaliek un viņam jābūt mums līdzās. Viņš nevienu brīdi nebija citās domās, viņš vēlējās būt klāt brīdī, kad pasaulē nāks viņa pirmdzimtais un izrādās - vienīgais dēls. Jau tad man likās, ka sāpes ir neizturamas un ļooti lielas, bet izrādās, ka tas bija tikai sākums. Tad ap pusnakti mani pieslēdza pie sirdstonīšu aparāta, jo puikam bija grūti saklausīt sirdstoņus un tā nu šīs sāpes bija vēl grūtāk paciešamas, muguru lauza, iekrampējos vīra rokā, viņš mani centās ļoti atbalstīt, lai arī šajās sāpēs bieži vien pateicu ne to, ko vajadzētu un jautāju, kādēļ vīriešiem nav jāpacieš šādas sāpes... Tad nu tā mocījos līdz kādiem 6 rītā, kad spēks bija pavisam izsīcis un pēdējās apskates laikā vecmāte pateica, ka jāparceļas uz dzemdību zāli, jo atlicis pavisam nedaudz. Spēka man vairs nebija, bet vīram teicu, ka tālāk tikšu galā pati un viņš var mūs sagaidīt koridorī, jo vīrs no asinīm ģibst, bija bail, ka palīdzēt vajadzēs ne tikai man, bet arī viņam.

Tu esi stipra un malacis, vēl tikai nedaudz

Atceros, cik jauka vecmāte man toreiz trāpījās, jo līgumi noslēgti mums nebija. Viņa bija stingra, bet prata iedrošināt un rast spēkus. Ja pareizi atceros, viņu sauca Maiga Kalniņa, labprāt, viņu apciemotu un pateiktos par viņas darbu, jo dzirdēts bija visāds, bet man paveicās, jo manu puisīti pieņēma mīloša vecmāte, jauka. Un teica, Tu esi stipra, tu esi malacis, par katru manu kustību.  Ar nelielu piepūli, puikiņš bija klāt, likās tik ātri, salīdzinoši ar iepriekšējām mokošajām stundām līdz finiša taisnei.

Tu nedrīksti pati nekur iet

Es jutos tik laimīga, kad viņu man pirmo reiz parādīja, viņš pasaulē ieradās ar skaļu brēcienu, man asaras bira kā pupas un tiešām biju ļoti laimīga, ka viņš ir liels, brašs un vesels bērniņš. Vecmāte teica:"Puikam viss ir kārtībā, tādēļ jau pavisam drīz viņš būs ar Tevi kopā palātā. Vēlos apsveikt arī jauno tēti, parādīšu viņam mazuli." Es atbildēju:"Viņš ir gaitenī un ļoti gaida." Tad pēc brīža vecmāte ar visu puiku ir atpakaļ, jo vīrs koridorī neesot. Biju pārsteigta, kur tad viņš ir palicis. Tad vecmāte un sanitāre visu sakopa, lai es būtu gatava pārcelties uz palātu. Es kāpju no kušetes, lai ietu, bet tad vecmāte saka:"Tu nevari iet pati?" Bet es taču jutos labi, es taču varu... Bet nē, iesēdināja mani ratiņkrēslā, iedeva manu puisīti man rokās un mūs izveda no dzemdību zāles un tad jau jaunais tētis arī bija atpakaļ, izrādās, esot nobijies, jo manas mocības viņš nevarējis vairs izturēt, labāk esot, ja tas nav jādzird...

Dēliņš piedzima ļoti tumšs, ar tumši melniem matiem un spalvām uz muguras. Tik maziņš un tik skaists...

Pasaule sagriezās par 180 grādiem

Dēliņš piedzima 6.augustā, otrdienā. Esot jau slimnīcā, kopā ar mazulīti, mana pasaule mainījās par 180 grādiem, viss vairs nešķita tik vienkārši un viss vairs negriezās tikai ap mani, bet gan ap dēliņu. Aizsūtīju sms motokrosa sacensību organizatoram, ka uz preses konferenci nebūšu, jo tikko, no rīta piedzima dēliņš, materiālu sagatavošu tāpat, neesot klātienē, bet svētdien uz sacensībām noteikti nebūšu, tagad man ir nepieciešams laiks ģimenei, manam puisītim.

Kūka mums abiem, jo braucam mājās manā dzimšanas dienā

Mūs no slimnīcas izrakstīja tieši manā dzimšanas dienā, kad ar svētku kūku mums abiem mūs mājās sagaidīja vecmammas, vectēvi, vevecmāmiņa, kuriem šis bija pirmais madēliņš un pirmais mazmazdēliņš. Vīra vecākiem, nu jau bijušā vīra vecākiem, viņš vēl joprojām ir pirmais un vienīgais, grūti mums ar to sadzīvot, jo laiks un svētki jādala uz pusēm - vecmammai, vectēvam un mammai, mūsu ģimenei, bet par to jau cits stāsts un citai dienai.

Bučas Tev, dēliņ, tā bija viena no trim manām skaistākajām dienām mūža, noteikti nedaudz īpašāka, jo pirmo reiz kļuvu par mammu un tieši Tu manu dzīvi, skatu uz dzīvi mainīji par 180grādiem, liki izvērtēt prioritātes un viena no tām esi Tu, otra - lielā māsa, bet trešā - mazā māsiņa... Bērni, tas ir skaisti, lai arī nebūt viegli, un taisnība vien ir manai tantei docentei Inesei Jokstai:" Lielās dzemdību sāpes aizmirstas un aizmirstas ļoti ātri, brīdi, kad Tu savu bērniņu paņemsi rokās, tās būs aizmirsušās!" Tā arī tiešām bija un ir vēl joprojām. 

Mammas, gaidību laiks ir ļoti skaists, izbaudiet to un, ja kāda baidās no dzemdībā, izlasiet manus iepriekšējos teikumus, tā tiešām ir...