Satraukumu bagātais pirmais trimestris!

Sveiki! :) Kamēr meita guļ diendusu, nolēmu beidzot padalīties par manu/mūsu pirmo grūtniecības trimestri. Tas bija gan prieku pilns, gan pamatīgu uztraukumu bagāts. Laicīgi brīdinu-būs gari! :D

Kā visu uzzinājām:
Tātad, 31.janvārī ar savu otru pusi runājām par to kā nu viss tagad būs, jo viņš atgriezās darbā pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma. (Jā, ņēma viņš, jo stāvoklī paliku beidzot skolu, tad nu netiku līdz darba meklēšanai). Abi smējāmies, ka vajag otru, jo baigi forši bija visiem būt kopā, redzēt kā meita aug, mācās utt., tāpēc varētu vēlvienu paņemt :D Tākā vienu reizi speciāli neizsargājāmies, tad nu smējos, ka nu viss var būt, ka varbūt jau otrs gaidāms. Bet par to ļoti šaubījāmies, jo meita nepieteicās deviņu mēnešu garumā, tad nu cerība ka no vienas reizes būs pieteicies otrs, bija tik niecīga, ka nu neticējām. Taču, kaut kas man lika viņu sūtīt uz aptieku nopirkt testu, jo attapos ka trīs dienas kavē, lai gan tas ar nebija īsti noteicošais, jo cikls laikam nebija īsti kārtība kopš meitas piedzimšanas. 

Tad nu šis atbrauc ar diviem testiem, iedod, es šim saku, ka taisīšu rīt, tagad jau vakars un nav jēga. Mīļotais aizbrauc uz darbu, un es.. Es protams nenocietos un ja jau divi testi tad nu ko es tur gaidīšu. Pati smējos par sevi, ka pasaku vienu, un pēc nepilnām desmit minūtēm, jau atrodos wc ar testu rokā.

Uztaisu testu, kamēr savācos un tā, un skatos, johaidī, nu ir taču divas svītras!! Es vairs nesapratu ko man jādara, rokas trīc, kājas kā makaroni, galva kā tukša muca! :D
Saņēmos zvanīt, saku, lai piestāj malā, ir man kas sakāms. Saku ka tomēr būs tas otrs atvaļinājums :D

Ārsta vizīte: 

Ārsta vizīte bija pēc aptuveni nedēļas. Devos ar smaidu un satraukumu, jo nezināju ko ta nu tur teiks. Jauna pilsēta, jauns ārsts. Pastāstu par pozitīvajiem testiem, ka kavējas jau vairāk kā nedēļu. Daktere saka, ka taisīs iekšejo USG lai var redzēt, kas tad tur notiek. Apguļos uz kušetes, rokas jau mitras no satraukuma, un tad redzu-IR! Tur ir mazulītis. Precīzāk pleķītis, jo laiks pavisam mazs. Saka ka izmēros esot pa mazu, sirdi nevar redzēt, izmēri kā uz četrām ned. bet pēc pēdējām MR jābūt jau sešām ned. 

Pēc USG sēžam un visu izrunājam, kas un kā, ko darīt. Un tad es atcerējos! Man bija rentgens, un es nezināju ka esmu stāvoklī. Laiks mazs bija, bet tomēr. Doka saka, ka tas var būt pie vainas. Jāgaida divas nedēļas, ja rentgens nebūs neko iespaidojis, tad augs tālāk, ja nē, tad diemžēl jāgaida kad sāksies tīrīšanās.
Uh cik biju es nelaimīga! Bet pēc ieteikuma, aizgāju nodot uz Gulbja lab. HCG. Ja dubultojas ik pāris dienas, tad lai tik gaidu vizīti. Tās dienas vilkās, tik lēeeeni. Bet viss auga! :) Arī nakamāja vizītē jau redzama sirsniņa, bija viss dzirdams, izaudzis lielāks jau, un vairs bija nedēļas starpība.

Pieteicos pie vecmātes, kas iedeva nosūtījumus uz USG skrīningam, analīzēm un izrunājām visu kas un kā. :)

Skrīninga diena un analīzes: 

To dienu tik ļoti gaidīju, lai arī mocījos ar rīta/dienas nelabumiem, es cītīgi gaidīju 28.martu! :) Jo man tas ir kā mazs randiņš ar mazulīti! :D
Protams rinda kavējās, tiku kabinetā stundu vēlāk, bet tākā man līdz atnāca draudzene, tad tas laiks pagāja ātri, jo no sirds izsmējāmies par vecajiem notikumiem (noteikti citi par mums padomāja, ka neesam pie pilna prāta :D ).
Ieejot kabinetā biju tik laimīga! Apgūlos un skatījos uz savu mazulīti. tik feini bija! Redzēju kā ielik amutē īkšķi, kā staipījās utt. nu tik superīgi. Bet viss prieks pazuda kad doka sāka palikt neapmierināta. Izrādījās kakla kroka esot virs normas-3.33mm! Paskaidroja, ka tas var nozīmēt ka būs kāda pataloģija, taču arī viss var būt labi, jo tā gadās. Esot jāgaida analīžu rezultāti un tad jādod ziņa vecmātei!

Es protams visu netu izmeklēju par to kas tas ir, un ko tas var nozīmēt! Un slēdziens-iespējams, ka Dauna sindroms! Taču centos savākties, un gaidīt nākamo dienu lai nodotu analīzes. Analīzes nodevu, un atbildi saņēmu jau nākamajā dienā. 

Ziniet, brīžiem labāk ir nezināt neko, taču tomēr uzzināju. Risks man bija 1:34. Tātad augsts! Zvans vecmātei, šī atkal sarunā riska pārreķinu. Tai pašā dienā steidzos pie dr. Vēveres uz Liepāju. Viņai ar sanāk risks tik ne tik liels, bet tomēr liels 1:51, sazvana Rīgu, BKUS ģenētikas māju. Pasaka ka nakamā dienā man jābūt uz Horiona Biopsiju, Kariotipa noteikšanai. 

BKUS ''Ģenētikas māja'' un procedūra:

 Ierados BKUS Ģenētikas mājā. Dokumentus aizpildīja vecmāte (diemžēl neatceros kā vārdā bija), USG speciāliste I. Mālniece un ginekologs dr. Bārs.
Veica man USG, tur ar tie kakla krokas izmēri visādi, kā mazais paloka galvu savādāk, tā vai nu lielāki, vai mazāki. Taču dr.Mālniece ir super cilvēks, paskaidroja ka man no tā nav jābaidās, ka ir citas kam vispār tā kroka ir 8mm, bērns sveiks un vesels. Izrunājām par visām analīzēm kas un kā, uzliku parakstus, ka ja nu kas, ja analīzes uzrādīs ko sliktu, tad veiks man Amnio, bet lai nav lieki jābrauc uz Rīgu dēļ parakstiem.

Diemžēl biju tik lielā satraukumā, ka mana dzemde esot ar satraukta, un analīzes uz to brīdi neesot varējuši ņemt no augšas. Nolēma ka ņēms no lejas.

Maza atkape - šīs analīzes ņem daļiņu no placentas. No augšas skaitās duršana caur ādu ar adatu, nedaudz zem vēdera, būtībā dzemdes rajonā. No lejas - personāls dzemdes kaklā liek vairākus ginekoloģiskos spogulīšus, un tad ar adatu ņem materiālu, sajūtas esot tadas pašas kā tad kad liek spirāli, bet citiem liekas pat nepatīkamākas. Protams viss notiek USG pavadībā.

Tagad atpakaļ pie procedūras. Tad nu es ieeju kabinetā, man tiek iedots halātiņš, cepurīte un norādījums, ka vius leju pliku jānoģērbj. Nu viss tiek darīts, es sēžu pliku pakaļu uz krēsla un gaidu kad ārsti beigs izajautāt par manu dzimtas koku, un bērna tēva dzimtas koku.
Beidzot viss sagatavots, liek man kāpt uz ginekoloģiskā krēsla, bet biju jau tik mierīga ka pašai tas likās dīvaini, pat ātri apradu ar domu, ka ginekologs ir vīrietis :D Dr. Mālniece nolemj aši ar USG aparātu apskatīties kas notiek ar dzemdi. Un še tev, viss tik mierīgs, pacēlies uz augšu (arī pateicoties tam ka neļāva man iet uz wc), un saka, ka varam ņemt materiālu no augšas. Nu tad nu atkal ģērbjos, ejam uz citu telpu, tāda kā operāciju telpa. Tur nav plikai jāguļ, tik bikses uz leju, un krekliņu uz augšu. Nolēja man vēderu trīs reizes ar spirtu. Kā doka smējās ''ja nevar dzert, tad vismaz aplaistīsim'' :D un tad sāka stāstīt ko darīs un jautāja vai man ir alerģija k=no zobārstu atsāpināšanas zālēm. Nav, nav, nu tad tik dur man zem vēdera, lēni ielaiž zāles (sāpīgi), teica ka varu lamāties, bet ne sist :D pēc kāda brīza neko tajā daļā vairs nejūtu. Un tad ņem to lielo adatu/trubu, tā līdz šim nesapratu, un dur vēderā. Oj cik tas bija riebīgi, vēl tā kasīšana, jutu kā visam iziet cauri.. joprojām drebuļi pāriet pāri. Un viss. gatavs. Materiāls paņems. Man uzliek mazu plāksteri, liek pagulēt 5 min uz galda, tad lēni uz sāna apgriezties, apsēsties un tad tik celties. Visu to dienu bija neerti staigāt, kājas ar likās tādas jokainas, laikam ka zāles uz kāju stilbiem nedaudz iedarbojās :D bet tā jau viss labi. Trešajā dienā neko nejutu vairs, varēju mierīgi sēdēt kā man tīk. 

Atbildes:

Atbildes bija jāgaida gandrīz nedēļu. Itkā nav ilgi, bet kad nezini ko gaidīt, tad tomēr katra diena ir kā nedēļa. katru otro nakti sapņoju, ka viss ir labi, ka esmu ar lielu punci. Tas man bija mierinājums. Bet tomēr zvans bija jāgaida. Un ceturtdienas rītā man zvana, saka ka analīzes labas, neko sliktu neredz. Sarunājām nākamo vizīti, US+TORCH, un tad 20.ned. uz Ehokariogrāfiju bēbim. 

Būtībā tikai tagad sāku tā kārtīgi izbaudīt šo gaidīšanas laiku, jo visi satraukumi ir aiz muguras. Ļoti ceru ka jau nākamajā US būs zinām dzimums (man tad būs jau 16.ned.) :) bet galvenais jau ka vesels bērniņš. pie tam, liekas ka drīz būs jūtamas kustības, jo kaut ko jau manu ka vēderā kaut kas sakustas, ceru ka sajūtas nav maldinošas. Jo ar pirmo beŗnu, sajutu kustības jau 16.nedēļā :)

Un ja kādai mammai pasaka ka jāveic šīs analīzes, nebaidaties, nav tik traki! Labāk zināt kas notiek, nekā cerēt kaut ko! :)